Staburadzieši Lauma un Normunds Ločmeļi šonedēļ svinēs 20. dzimšanas dienu. “Kamēr dzīvo pie vecākiem, tu aizvien esi bērns,” saka klusākais no dvīņiem Normunds. Lauma ir aktīva un sabiedriska būtne. Taču abi viņi ir neparasti un ļoti patīkami jauni cilvēki, kuriem skaistākā vieta šķiet Staburags.
Ideālais vecums
“Laiks pagājis tik ātri, un nemaz neticu, ka mums jau 20 gadu!” saka Lauma. “Gribētu, lai man aizvien ir 18, jo tas ir tāds ideālais vecums.” Viņa bilst, ka tieši 18. dzimšanas dienā šķitis: tas ir kaut kas! Tad bijusi ballīte, bet savu iekāpšanu otrajā gadu desmitā abi ar brāli gan neplānojot plaši svinēt.
Normunds bilst, ka viņam šķiet: cilvēks kļūst pieaudzis tajā brīdī, kad beidz skolu, iegūst izglītību un sāk patstāvīgu dzīvi. “Kamēr dzīvo pie vecākiem, tu mazāk vai vairāk aizvien vēl esi bērns,” uzskata puisis. Tad jau Normundam šajā statusā vēl kāds mirklis pavadāms, jo viņš mācās 4. kursā Jēkabpils Agrobiznesa koledžā, kur apgūst programmētāja specialitāti. Viņš plāno turpat turpināt izglītoties, ja vien tiks realizēta iecere šajā skolā iegūt arī augstāko izglītību.
Lauma studē psiholoģiju Daugavpils Universitātes 1. kursā. Viņa stāsta, ka izvēle, kuru jomu studēt, bijis diezgan sarežģīts lēmums: “Man ļoti patīk arī ģeogrāfija, tomēr izlēmu par labu psiholoģijai. Ir jāiemācās saprast sevi, lai saprastu citus — tāds ir mans mērķis. Mans sapnis ir apgūt arī logopēdiju.” Kad bilstu: psiholoģiju studē tie, kuriem pašiem ir problēmas, Lauma iesmejas: “Reizēm arī man, iepazīstot savus studiju biedrus, tā šķiet un rodas jautājums: ko es te daru? Pašai liekas, ka man problēmu nav.”
Sabiedriska māsa, kluss brālis
Lauma ir ļoti aktīva un darbīga. Viņa jau pamatskolas laikā visur bija priekšgalā, iesaistījās un piedalījās ikvienā aktivitātē, darbojās mazpulku kustībā. Mācoties Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, Lauma divus gadus iekļuva un aktīvi darbojās Jauniešu saeimā. Patlaban viņa ir viena no Jaunjelgavas novada jauniešu domes aktīvistēm. “Mūsdienās daudzi jaunieši izvēlas labāk palikt malā, nevis kaut kur iesaistīties,” uzskata Lauma. “To jūtam arī jauniešu domē. Aicinām, bet retais grib iesaistīties.” Normunds vien nosaka: “Ja jāpiedalās, esmu klāt!” Vai tad, kad Lauma sauc? “Kad vecāki liek!” pasmaida viņš.
Normunds ir kluss un mazrunīgs. Viņš pats atzīst, ka vislabāk jūtas mājās, jo pašam ar sevi esot interesanti. Jaunietis bilst, ka nebūt nepavada daudz laika, datorā spēlējot spēles. “Kad ikdienā darbojies šajā jomā, tāda laika pavadīšana tik ļoti nesaista,” saka viņš. “Mēs abi kopā ļoti reti uzspēlējam spēles datorā, jo tam nav laika,” nosaka Lauma. “Lauku sētā darba daudz.” Mājās Staburagā jāpalīdz vecākiem, jo viņu aprūpē ir liela saimniecība. Tāpat neizpaliek dārza darbi un arī dienā, kad sarunājamies, Lauma bilst: šodien abas ar mammu stādīsim agros kartupeļus.
“Staburagā esam tikai brīvdienās,” paskaidro Lauma. “Mums tā šķiet skaistākā vieta pasaulē, vasarā te ir īpaši jauki. Tad ciemos brauc mani bijušie klasesbiedri no Jēkabpils, visiem te patīk. Sastādījām kociņus Vīgantes parkā un braucam skatīties, cik lieli tie izauguši.”
Dvīņi nestrīdas
Lauma un Normunds līdz 5. klasei mācījās Vīgantes pamatskolā. Skolu slēdza, un viņi turpināja skoloties Secē. Brālis bilst, ka skolas laikā Lauma viņam skaidrojusi valodas, jo šajā jomā ir gudrāka, savukārt brālis māsai bija padomdevējs matemātikā, kas ir viņa spēcīgākā joma. “Mācību ziņā atšķirība bija milzīga, jo bija stingrāk un vairāk jāmācās. Pēc tam Jēkabpils Valsts ģimnāzijā slodze bija vēl lielāka, līdz ar to pieradu mācīties. Tagad augstskolā citi atzīst: nemākam mācīties. Man tādu problēmu nav.” Lauma studē budžeta grupā un ir viena no labākajām studentēm savā kursā.
Mācoties Jēkabpilī, māsa un brālis dzīvoja dzīvoklī šajā pilsētā. Lauma teic: “Mēs nekad neesam strīdējušies. Ir redzēts, ka brālis ar māsu pat kaujas. Nespēju saprast, kā tas iespējams?” Normunds bilst, ka Laumu var sadusmot, taču viņas dusmas ātri izplēn. Māsa papildina: “Normunds vienmēr saglabā vēsu prātu, viņu nekas nevar izsist no sliedēm. Mamma ir teikusi, ka tāds viņš ir kopš bērnības. Mazs bijis ļoti kluss un mierīgs bērns.” “Mēs arī tagad esam diezgan prātīgi,” nosaka brālis.
Kādas dvīņiem ir atmiņas par bērnību? “Atceros, ka mums bija ļoti interesanti,” saka māsa. “Kompānija bija vienmēr, jo brālis allaž līdzās. Turklāt esam vienaudži, un mums ir daudzmaz vienādi uzskati.”
Šis ir pirmais gads, kad māsa un brālis ikdienā nav vairs blakus. “Dažkārt jūtu, ka Normundam ir slikti,” saka Lauma. Normunds bilst: par māsu īpaši nesatraucas, jo zina, ka viņa ar visu tiks galā.
Nākotne dzimtajā pusē
Kad jautāju, kāpēc vecāki dvīņiem izvēlējušies šādus vārdus, Lauma bilst: “Viņiem abiem tie patika. Arī mums savi vārdi patīk, taču daudziem Lauma šķiet neparasts vārds. Bieži tieku dēvēta par Lauru, Laimu vai Lāsmu. Vidusskolā paralēlajā klasē mācījās Lauma, kura, tāpat kā es, dzimusi 14. maijā.” Normunds bilst: “Mamma mūs apskauž, jo mums dzimšanas diena ir pavasarī.” Lauma paskaidro: “Viņa dzimusi novembrī, bet mēs — tik skaistā laikā, kad zied puķes, viss plaukst.” Turklāt dvīņiem vārdadiena ir vasarā: Laumai — 2. jūlijā, Normundam — 2. augustā. “Vecāki teica, ka tas neesot izvēlēts speciāli,” nosmej Lauma.
Vaicāts par nākotnes plāniem, Normunds atzīst: “Mani nevilina lielas pilsētas, un tālu no Staburaga negribu būt.” Lauma piekrīt: “Ceru, ka mans ideālais darbs un nākotne varētu būt tepat Jaunjelgavas novadā.” ◆
