Pēdējā laikā mēs daudz runājam par inflāciju, jo tā skar tik daudzus no mums.
Pēdējā laikā mēs daudz runājam par inflāciju, jo tā skar tik daudzus no mums. Nepatīkamākais nav tas, ka šo inflāciju iedzīvotāji tik ļoti izjūt. Ļaunāk, ka nemāk prognozēt un izskaidrot, kālab tā Latviju pārņēmusi savā varā daudz nopietnāk nekā tuvākos kaimiņus un citas Eiropas Savienības jaunās dalībvalstis.
Latvijas premjers uzstājīgi apgalvo, ka valdība ir darījusi visu iespējamo, lai apturētu straujo cenu kāpumu. Nepalielināšoties akcīzes nodoklis degvielai, “bremzēs” arī elektroenerģijas tarifu pieaugumu, un rudens pusē valdība pat izlēma iesaldēt ministru algas. Lai nu saldē, cik tīk, tāpat jau zināms, ka pirms tam valdības vīru algas palielināja par 152 latiem, bet premjeram par 218 latiem. Latviju neglābs ministru algas, bet gan viņu domāšana.
Gribas jautāt, ko vieglāk pārvarēt — materiālo vai prāta inflāciju? Skaidrs, ka tie, kuri ir garīgās inflācijas radītāji, uzturētāji un izplatītāji, trūkumā nonākušos neizpratīs.
“Tas ļaunums, kas radies, Latvijas sabiedrībai polarizējoties, gāzīsies kā lavīna,” Rīgā, Doma laukumā, teica skolotāja Ingrīda Elviņa. “Kur palikuši tie pozitīvie līderi, kuri bija gatavi staigāt kopā ar tautu pastalās?” viņa jautāja. Viņa citēja arī savu skolēnu domrakstus: “Kad ir kāda nedēļa pirms algas, tad aptrūkstas naudas, un mēs braucam pie radiem… Manai mammai tagad ir naudīgs draugs, un nu ir labāk… Mana ģimene dzīvo labi. Mēs nesen nopirkām jaunus aizkarus un elektrisko plīti… uz kredīta…”. Tomēr kāds dzīvo vēl labāk, jo ir spējīgs nopirkt elektrostaciju.
