Tā tas vairs ilgāk nevar turpināties. Ir jāievieš kārtība. Tagad, kad ar Indriķi strādājam mājās, viss aizgājis nekontrolējamā haosā. Es savus darbus atlieku uz vēlāku laiku, Indriķis visu laiku skatās televīziju, un tikai vakarā atceramies, ka šodien taču darbadiena. Bet, kas tad cilvēks par strādātāju, ja dienas lielāko daļu nodzīvojis ledusskapja tuvumā. Nav jau vairs spēka. Turklāt tad taču jāskatās visi seriāli. Nākamais rīts sākas ar pašpārmetumiem, kurus apklusinu ar kārtīgu desmaizi, un atkal labie strādāšanas nodomi nogrimst zem mājas darbiem. Es jums teikšu godīgi — tās ir mocības strādāt mājās! Šiem mocekļiem vajadzētu izsniegt pāris simtu eiro sāpju naudu. Taču pagaidām jācīnās pašu spēkiem, tāpēc nodibināju prāta apskaidrošanas biroju, kurā es darbošos ar Indriķi. Man kā vadītājai Indriķis maksās arī algu. Uzrakstīju rīkojumu, kurā, piemēram, norādīju, cikos un cik ilgi varam uzkavēties virtuvē, kad jāievēro divu metru distance no ledusskapja, kad drīkst ieslēgt televizoru. Indriķis naktī bija pielīdis pie ledusskapja, iekasēju no viņa sodanaudu. Tā man ļoti demokrātiska — tikai pieci eiro. Neies jau darba tautu aplaupīt. Nenoliegšu, man arī kādreiz kāja paslīd, bet priekšnieks dara, kā grib.
