“Trīne, kāpēc smaidi kā pilnmēness? Varbūt loterijā trāpījās laimīgā loze?” senajai draudzenei jautāja Zuze.
“Laimests loterijā ir štrunts salīdzinājumā ar labumiem, kas mūs sagaida pēc vēlēšanām. Galva iet riņķī, par to domājot. Pamodīsimies jaunā un saulainā pasaulē. Visi zagļi un žuļiki sēdēs aiz restēm, pensija trīskāršota, cenas niecīgas, nodokļi un OIK atcelti, rindu pie dakteriem nav, dodies, pie kura profesora gribi vai sauc viņu uz mājām, laipni un smaidoši ierēdņi visur sagaida ar kafiju un kūku…” aizsapņojās Trīne.
“Smēķēji zālīti vai apreibinājies ar kaimiņa dūmiem, kurš, “pildot” Saeimas lēmumus, kā smēķējis, tā arī smēķē uz balkona?” jautāja Zuze.
“Ja tu ieklausītos partiju reklāmās un ielūkotos viņu programmās, tad tava dzīve zaigotu visās varavīksnes krāsās, nestaigātu nomākusies kā lietus mākonis,” draudzeni pamācīja Trīne.
“Izskatās, ka tava vecā aita gudrāka par tevi. Debesu mannas solītāji zina, kas cilvēkiem vajadzīgs, to arī sola. Klīstot no partijas uz partiju, viņi ietrenējušies skaisti runāt. Ne jau par tevi, Trīnīt, viņi domā, bet par savu karjeru. Vai grūti uzminēt, kāda ministrija apsolīta juristam, kurš kļuvis par zemnieku? Kā var balsot par cilvēku, kurš savulaik bija zem nacionāļu karoga, tad izstaigāja vairākas partijas, bet tagad atkal — nacionālis?” jautāja Zuze.
“Tādiem jāvelk trekna svītra pāri!” savas domas strauji mainīja holeriķe Trīne. “Bet ko teiksi par večiem un kundzēm, kuras sasniegušas dubulto Balzaka dāmu vecumu, bet negrib atstāt mīkstos krēslus?”
“Katram jādomā ar savu galvu, nevar ļaut skalot smadzenes. Vēlēšanu dienā flomāstera krāsu nedrīkst taupīt,” sprieda Zuze.
Sarunā ieklausījās
Silvestrs
