“Tādu sieviešu kā es ir daudz. Dzīve mani ir piespiedusi par sevi cīnīties, kļūt stiprai, un reizēm tas nozīmē arī aizmirst, kas ir sievišķība. Bet dzīve jātver ar smaidu — man patīk ķert jaukus momentus, tikties ar interesantiem cilvēkiem un gūt jaunu pieredzi,” par sevi saka neretiete Vija Šarkūne.
Pēc profesijas Vijas kundze ir veterinārfeldšere, šajā profesijā nostrādājusi piecpadsmit gadu. Pēc kolhoza “Draudzība” likvidēšanas desmit gadu bijusi pārdevēja “Preses apvienības” kioskā, bijusi gan bezdarbniece, gan pārdevēja ziedu veikalā, izmantojusi katru iespēju apgūt ko jaunu — mācījusies arī uzņēmējdarbības kursos, bet tagad aizrāvusies ar dziednieciskās masāžas izzināšanu.
Aizrauj mistiskas lietas
— Nesen nosvinējāt 50. dzimšanas dienu. Kā jūtaties?
— Aprīlī vienmēr esmu jutusies vislabāk, tas ir mans mēnesis. Mostas daba un arī es. Man nepatīk svinēt dzimšanas dienu, parasti izvairos no plašām svinībām, taču šogad sapratu, ka netikšu cauri, tāpēc uztvēru to viegli. Saņemot apsveikumus darbavietā, cilvēki mani pārsteidza. Sevi vērtēju diezgan kritiski: esmu ikdienas rūpju nomākta, reizēm arī skarba, iedomājos, ka tādu mani redz arī darbabiedri. Biju patīkami pārsteigta, ka viņi uzskata: esmu atsaucīga, vienmēr smaidīga un izpalīdzīga. Man ir ļoti paveicies, jo ikdienā apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku.
— Bet visiem jau nekad nevaram būt labi.
— Pašai liekas, ka man ir izdevies izveidot labas attiecības ar citiem cilvēkiem. Protams, visi nekad nebūs labākie draugi, kuriem uzticēt personiskus pārdzīvojumus, bet man ir viena ļoti uzticama ģimene, kura par mani zina daudz, viņi ir mans stiprais balsts un plecs. Patiesu draugu nemaz nevar būt daudz. Mana ģimene ir mani bērni, māsa un māte, tie ir cilvēki, uz kuriem vienmēr varu paļauties.
— Kur ņemat dzīvesprieku un enerģiju?
— Lai izvairītos no grūtsirdības, lai nebūtu garlaicīgi dzīvot, lai visu laiku būtu, ar ko nodarboties, un nevajadzētu domāt sliktas domas, jābūt kustībā. Jau daudzus gadus mani aizrauj mistiskas lietas, dziedniecība, sevis izzināšana. Esmu daudz lasījusi un interesējusies par dziednieciskās masāžas ietekmi uz cilvēka veselību, labvēlīgu iedarbību, enerģijas atgūšanu un pašsajūtas uzlabošanu. Šī ir joma, kurā nākamajos gados gribu pilnveidoties, to izzināt un apgūt. Masāža ir spēks, enerģijas apmaiņa, bez kuras cilvēks nespēj dzīvot.
Katram savs ceļš
— Pēc izglītības esat veterinārfeldšere. Kāpēc neturpinājāt darboties šajā jomā?
— Pēc 15 nostrādātiem gadiem sapratu, ka sevi nepārtraukti jāattīsta, jāapmeklē dažādi kursi un jāpilnveidojas. Tolaik man bija mazi bērni, lai varētu ērti visur izbraukāt, vajadzēja personisko auto, kura man nebija, un pamazām no vetārstes darba atteicos. Vēlāk, kad gribēju šajā jomā atgriezties, bija jau par vēlu. Speciālistu Neretā pietika, darba profesijā man nebija. Veterinārija man ļoti patika, darbs bija aizraujošs, atbildīgs un interesants, neviena diena neatkārtojās, arvien jaunas tikšanās, citi cilvēki. Tolaik jaunos speciālistus pieņēma darbā, palīdzēja, ierādīja un veidoja par labiem darbiniekiem, bet tagad jaunie nevienam nav vajadzīgi. Redzēju, kā meitai gāja — visur vajag pieredzi, neviens ar jaunajiem negrib “ķēpāties”, bet kur lai viņi šo pieredzi ņem?
— Diezgan ilgi nostrādājāt “Preses apvienības” kioskā.
— Desmit gadu. Pēc darba veterinārijā sākums bija ļoti grūts. Biju pieradusi, ka man ir jāuzņemas atbildība, ka cilvēki respektē manu viedokli un tas ir galavārds. Tirdzniecībā galvenais ir pircējs. Man nācās sevi lauzt, lai spētu pieņemt, ka klientam vienmēr ir taisnība. Tas bija grūti, taču tā bija lieliska pieredze.
— Esat mācījusies dažādos kursos, arvien meklējat ko jaunu. Vai darba meklējumi jūs kādreiz varētu aizvest prom no Neretas?
— Man ir dažādas ieceres, ko vēl gribētu darīt, bet uzskatu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Man patīk lauki, mana māja, un šobrīd, kamēr vēl ir algots darbs, negrasos neko savā dzīvē krasi mainīt. Jāļaujas notikumiem, un nevajag neko darīt spītējot. Katram cilvēkam dzīvē ir savs ceļš, sava misija, arī man, un es nepārtraukti to meklēju, vēlos saprast, kurš ir mans īstais. Ja būs lemts, tas notiks, jo pilsētā ir krietni vairāk iespēju.
Sieviete ar
mugurkaulu
— Esat cīnītāja. Vai vienmēr tā bijis?
— Nē. Mēs maināmies, notikumi un pieredze mūs maina, veido raksturu. Par sevi tagad varu teikt, ka man ir mugurkauls. Kaut vai iemācīties pateikt “nē”. Ļoti svarīgi izvērtēt savas spējas un nebaidīties to pateikt. Kādreiz, ja man kāds kaut ko palūdza, vienmēr teicu: jā, es to izdarīšu, nedomājot, vai spēšu, vai man būs laiks. Vienkārši tā ir pieņemts — labais tonis sabiedrībā noteic, ka nedrīkst atteikt. Tagad, ja apzinos, ka nevaru vai arī negribu to darīt, saku, ka vismaz padomāšu. Tā ir godīgāk arī pret otru cilvēku, lai nepaļaujas uz mani pilnībā, jo var gadīties visādi. Atteikt ir jāiemācās, bet, kad to spēj izdarīt, tad ieguvēji ir visi. Esmu cīnījusies gan par savu darbu, gan īpašumu un sapratu: galējā izmisuma brīdī sevī rodu neatklātu spēku, spītību, apņemšanos paveikt visu saviem spēkiem. Esmu atklājusi sevī cīnītājas garu, par ko pati iepriekš pat nenojautu.
— Kur rodat spēku ikdienā?
— Vajag domāt un dzīvot pozitīvi. Es redzu krāsainus sapņus, daudzreiz tie piepildās, un esmu pat nosapņojusi vairākus svarīgus notikumus, ko vēlāk piedzīvoju, pagriezienus savā dzīvē, tas noteikti ir sasitīts ar intuīciju. Esmu iemācījusies viegli uztvert kritiku, man pat patīk, tā mani dara stiprāku. Nebaidos dzirdēt par sevi skarbus vārdus, tikai tad, ja tā ir patiesība.
— Meklējat likumsakarības starp notikumiem?
— Ja man kaut kas nepadodas, atmetu tam ar roku. Pirms pāris gadiem biju pieteikusies kursos, ļoti gribēju tos apmeklēt, taču nebija vajadzīgā cilvēku skaita, lai izveidotu grupu. Atmetu ar roku, nodomāju — tātad man to nevajag. Pēc gada ieraudzīju tieši to pašu sludinājumu par tiem pašiem kursiem un pieteicos, lai gan man tobrīd nebija pat tik daudz naudas, lai par tiem samaksātu. Grupu nokomplektēja, un ar laiku bija arī nauda. Acīmredzot tā tam bija jānotiek.
— Ticat horoskopiem?
— Jā. Daudz lasu un arvien mēģinu izprast, cik daudz atbilstu Auna zīmes aprakstam, kas man nav īpaši raksturīgs. Tas ir interesanti. Ik pa laikam pārlasu Aunam piedēvētās sliktās īpašības un cenšos tās izskaust no sava rakstura. Tomēr būtiskākais ir pats cilvēks, ne tikai viņa horoskopa zīme, jo īpašu cilvēku pieņemsim arī tad, ja mūsu horoskopi nemaz nesaskanēs.
Apgūst “melošanu sev”
— Ko vēl esat apguvusi?
— Astoņus gadus esmu mācījusies neirolingvistisko programmēšanu jeb pozitīvo domāšanu. Kā vienā žurnālā par to bija teikts — tā ir melošana sev. Tur mani “lauzīja”, mācīja tikt vaļā no negācijām un sākt domāt pozitīvi. Nav jau tā, ka ik rītu pieceļamies smaidīgi, enerģijas pārpilni un gatavi jaunai dienai. Reizēm ir tā, ka pavisam negribas celties, bet jāsavāc sevi, jānomazgā seja aukstā ūdenī, jāsapurinās, jāpieiet pie spoguļa un jāpasaka sev: tu esi lieliska. Uzreiz gribas pasmaidīt. Tiklīdz cilvēks ir saskaņā ar sevi, viņš kļūst smaidīgāks, atvērtāks arī pret apkārtējiem. Lai gan kādam varbūt šķiet — stulbi melot sev, bet reizēm tas ir vajadzīgs, lai iekšēji justos labi un rastu spēku dzīvot tālāk.
— Kur ir jūsu pozitīvo emociju avots?
— Daudz esmu guvusi no sarunām ar luterāņu mācītāju Aldi Pavloviču. Eju pie viņa uz meditācijām. Man gada beigas vienmēr ir smagas, ir grūti, kaut kāds iekšējs diskomforts, palīdzējušas tikt ar sevi galā. Kad rodas spēku izsīkums, tas noteikti nav saistīts ar fizisko pārgurumu. Aptiekā pirktie vitamīni te nelīdzēs. Novājināts un iztukšots ir gars, kuram vajag jaunus spēkus, un tos var atgūt, tikai izzinot un mīlot sevi.
— Jums ir arī privātmāja, dārzs. Tas aizņem daudz laika, un vajadzīgs spēks.
— Šobrīd vienīgais, ko izjūtu kā trūkumu, ir tas, ka ziemā mājām esmu “piesieta”, tās ir jāapsilda, un es nekur netieku. Dārza darbi ir mans vaļasprieks, audzēju dažādus dārzeņus un zemenes. Tā kā naudas vairāk trūkst nekā pietiek, vienmēr nākas būt radošai un izdomāt kaut ko jaunu. Piemēram, man vajag dārzam mēslojumu, bet kur lai to dabūju, ja nav, par ko nopirkt? Gatavoju kompostu, un tagad man ir tāda melnzeme, ka labāku vairs nevaru vēlēties. Naudas trūkums vairo izdomu, tā rodas jaunas idejas, un trūkums liek cīnīties. Man visa dzīve ir cīņa.
— Ko domājāt, sakot, ka jūsu dzīve ir cīņa?
— Daudzreiz bijis jāaizstāv savas tiesības, pati esmu izstudējusi likumus, lai aizstāvētu sevi gan darbā, gan saistībā ar īpašuma tiesībām. Ja redzu, ka mani kaut kur negaida, es labāk pagriežos un aizeju, nespraucos tur par visām varēm. Tas pats ir arī ar cilvēkiem — ja viņi kādu iemeslu dēļ no manas dzīves ir aizgājuši, tad tā tam bijis jānotiek, jo vietā nāk citi, un es droši varu teikt — labāki.
