Smējos, ka 18. novembra vakarā gandrīz vienā laikā ar svētku salūtu gaisā pacēlos arī es, tiesa gan, lidmašīnā, lai apciemotu tuvus cilvēkus Apvienotajā Karalistē.
Kad pirms iekāpšanas lidmašīnā sāk veidoties rinda, pienāk kāda sieviete un jautā: “Jūs uz Bristoli?”. Atbildu apstiprinoši. “Pavisam?”. Papurinu galvu: “Nē, braucu ciemos.” Taču dāma laikam ir sliktā omā: “Es jau septiņus gadus esmu Bristolē un jūtos ļoti labi. Kāpēc tad jūs nebraucat projām, bet tikai ciemos?”. Cenšos būt laipna: “Man vēl tepat ir, ko darīt.” “Vēl viena patriote!” ceļotāja nopūšas un novēršas.
Tilta galā jāmaksā nodeva
Galamērķis gan nav Bristole, bet Kārdifa.
Bristoles lidostā, pārbaudot pases, uzsmaida gados jauns robežsargs un novēl te jauki pavadīt laiku.
Bristole jau tinusies tumsā, taču priekšā vēl 40 jūdžu tāls ceļš līdz Kārdifai. Aizmirsusi, ka Anglijas mašīnām stūre labajā pusē, veru vaļā durvis un sākumā neko nesaprotu. Drīz jau atkal līdzīgi — pa labo joslu tuvojas mašīna, bet kāpēc tā nebrauc pa kreiso? Ceļš, kaut sākumā pašaurs, pārskatāms labi — pie brauktuvi sadalošajām pārtrauktajām līnijām iekrāsoti atstarotāji un spīd kā lukturīši.
Nākamais pārsteigums, kad triju jūdžu garumā jāšķērso tilts pār Bristoles līci un tilta galā jāmaksā nodeva — vairāk kā piecas mārciņas, kas salīdzinājumā ar vienu latu, iebraucot Jūrmalā, šķiet dārgi. Cenrādī izlasu, ka kravas automašīnu vadītājiem jāmaksā pat 17 mārciņu! Kārdifā iebraucam jau pusnaktī, un vairs neko negribas, vien doties pie miera.
Lejā pa mājas jumtu
Rīts uzaust pelēcīgs, apmācies, taču tas netraucē sēsties mašīnā, tāpat vien traukties un skatīt visu, kas acīm paveras. Vispirms iepriecina sakārtotie ceļi, kas gludi kā galds. Uz auto paneļa var droši uzlikt krūzi ar tēju vai kafiju, un dzēriens neizšļakstīsies.
Visi uzraksti un norādes ir arī velsiešu valodā, kas ir atšķirīga no angļu. Iebraucot mazajās pilsētās, ielas vietumis ir ļoti šauras, šur tur tās arī remontē, un divām mašīnām te nesamainīties. Taču autovadītāji ir pieklājīgi — tas, kuru palaiž, pateicoties pamāj ar roku.
Reljefs šajā apkaimē ir kalnains, un pa līdzenu iznāk braukt diezgan maz, pārsvarā augšā, lejā. Pretī slejas šai pusei raksturīgās rindu mājas, pie daudzām ir izkārtnes, ka tās pārdod vai izīrē. Dažviet nobrauciens ir tik stāvs, ka šķiet — slīdi lejā pa mājas jumtu.
Kalnos bieza migla
Taču kalni vilina doties augstāk. Baltie punktiņi, kas bieži pamanāmi, ir aitas. Šo mājdzīvnieku te tiešām daudz. Staigā pa kalniem, plūc zāli, un garāmbraucošās mašīnas viņām ir vienaldzīgas.
Traucamies augstāk un tālāk, taču migla kļūst aizvien biezāka. Brīžiem jau tik bieza, ka pretimbraucošo mašīnu ieraugi pēdējā brīdī. Serpentīna ceļš atgādina Karpatus, kur būts pirms gadiem divdesmit. Kur migla nedaudz izklīdusi, izdodas pamanīt klinšu atsegumus. Mazliet žēl, ka daudzas skaistas ainavas paliks vien atmiņā, ne bildēs, jo kalnos reti kur drīkst apstāties, bet vietās, kur var, viss tīts baltā, un neko nofotografēt neizdodas.
Savas zemes patrioti
Grūti pateikt, cik augstu esam tikuši, jo, braucot lejā, brīžiem aizkrīt ausis. Taču kļūst arvien jaukāks laiks, jo no mākoņiem pārvarēm spraucas saule. Kad nonākam Pontridifenā, mazā ciematā Afanas ielejā, ir skaista, saulaina pēcpusdiena. Nolemjam to izmantot un mazliet pastaigāties.
Velsieši ir lieli savas zemes patrioti, jo pie daudzām mājām plīvo Velsas karogs. Ne katram privātīpašumam var attiecināt britiem raksturīgo — mana māja, mana pils. Skatienu saista kaudze lūžņu pie viena nama, acīmredzot sen jau stāv, jo ieauguši zālē. Taču saimnieks ar šļūteni rokās cītīgi “pucē” terasi. Mums raksturīgās puķudobes arī nemanu, pie mājām daudz skujeņu un puķu podos, šur tur vēl kāds dekoratīvs krūms vai koks, bet nekur neredzu kuplojam ābeli vai bumbieri. Pie daža nama gludi “noskūts” mauriņš, taču pie cita jau pāraudzis. Bet, tā kā jau novembra beigas, varbūt vairs nav jāpļauj.
No 19. gadsimta
Pontridifenas ciemats agrāk bijis ogļu ieguves kopienas vieta, no apkārtnes ir norobežots ar diviem milzīgiem 19. gadsimtā celtiem tiltiem: dzelzceļa viaduktu un agrāko akveduktu, ko velsieši dēvējuši par “Y Bont Fawr” jeb Lielo tiltu. Lielais tilts, kuru līdz 1825. gadam pabeidzis būvēt raktuvju īpašnieks Džons Reinolds, ir 140 metru garš un vairāk kā 20 metru augsts. Pa to piegādāja ūdeni, tādējādi darbinot netālā Kvmafanas ciemata domnu milzīgos ūdensratus. Mūsdienās to šķērso kājāmgājēji un riteņbraucēji.
Ja pajautātu, kas man paliks atmiņā no Velsas, atbildētu — efejas. Tās ir visur. Īsta efeju valstība. Apvijušās ap kokiem, gluži kā spītnieces izspraucas no betona būvēm, pat tiltu balsti ir apauguši efejām.
Pontridifenā patīkami pārsteidz kāds vietējais iedzīvotājs. Viņš, redzēdams, ka mēs cītīgi soļojam kājām, aptur savu auto un piedāvā aizvest, kur vajadzīgs. Pateicamies un pastāstām, ka pastaigājamies un tālāk tiksim ar savu braucamo.
Mazā Pontridifena ievērojama arī ar to, ka tā ir gan Holivudas zvaigznes Ričarda Bērtona, gan dažu citu slavenību dzimtene.
Kļūst par akmeņogļu ostu
Nākamā diena tiek veltīta Kārdifas apskatei. Protams, dažās stundās pilsētu, kuras platība ir 140 kvadrātkilometru, nevar iepazīt pilnībā, taču var gūt priekšstatu.
Kārdifa dibināta 1081. gadā. Pilsētas statusu ieguvusi 1905. gadā, bet no 1955. gada ir Velsas galvaspilsēta. Tā ir arī lielākā pilsēta Velsā, tās galvenais ekonomikas un kultūras centrs. Līdz 19. gadsimta sākumam tā bija neliela apdzīvota vieta, bet strauju uzplaukumu piedzīvoja rūpnieciskās revolūcijas laikā, kad kļuva par galveno apkaimē iegūstamo akmeņogļu ostu. Pilsētā ir trīs universitātes, no kurām populārākā ir Kārdifas universitāte.
Slavens arhitektūras
piemineklis
Ievērojamākais apskates objekts te ir viduslaiku pils, viens no Apvienotās Karalistes skaistākajiem arhitektūras pieminekļiem.
Pirms vairāk kā 2000 gadiem romieši šajā vietā uzcēla savu pirmo nocietinājumu. 250. gadā to pārbūvēja vēl varenāku. Nocietinājums viņiem kalpoja divarpus gadsimtus, līdz 5. gadsimtā, vairs nespēdami atvairīt barbaru uzbrukumus, romieši šo vietu pameta. 11. gadsimtā normandiešu lords uz nocietinājuma drupām uzcēla rezidenci. 12. gadsimtā pili valdījumā pārņēma Roberts Glosters, karaļa Henrija I ārlaulības dēls. 13. gadsimta otrajā pusē pils tika nostiprināta un paplašināta, tai izbūvēja torņus. Gadsimtu gaitā dinastiju laulību, karu un slimību dēļ pilij bieži mainījušies īpašnieki, līdz 18. gadsimtā tā nonāca trešā Bjūtas grāfa Džona Stjuarta īpašumā. Grāfa mantinieki pielika daudz pūļu, lai attīstītu šo apkaimi. 19. gadsimta sākumā Kārdifas pili vēlreiz pārbūvēja, paplašināja, tās apdari veica neogotikas stilā, kas toreiz bija ļoti populārs Anglijā. Pils tika pārvērsta par īstu viduslaiku pili, pateicoties toreizējam īpašniekam, kurš tajos laikos bija viens no bagātākajiem cilvēkiem visā Lielbritānijā.
