Atkal gadījās iespēja lēti kaut kur aizbraukt, un kāpēc gan to neizmantot? Šoreiz lidojums iznāca varen garš: Rīga — Beļģija — Portugāle — Itālija un atpakaļ uz Rīgu. Risks doties ceļā vienam liels, īpaši tāpēc, ka Portugālē divas dienas pirms izlidošanas notika vispārējs streiks, kas ietekmēja arī lidostu darbu. Bet, paldies Dievam, viss beidzās labi.
Visiem mutes vaļā
Un tā pērn 26. novembrī iekāpu lidaparātā, lai dotos kārtējā ceļojumā. Kā parasti, līdzi tikai mugursoma, jo neesmu “šopingists”, un stiept visu laiku līdzi čemodānu ir vienkārši stulbi. Izlidošana no Briseles uz Portu tikai nākamās dienas vakarā, tātad brīvas 24 stundas. Gulēšana, kā jau ierasts un kā to dara simtiem “mugursomnieku”, lidostā uz cietajiem krēsliem un grīdas. Sagādāju pārsteigumu citiem ar savu metāla krūzi un spirāli, kad uzvārīju ūdeni un pagatavoju kafiju, paskaidrodams, ka tas man maksā 20 centu. Visiem mutes bija vaļā, jo praktiski visās lidostās kafija kopā ar hotdogu maksā ap 8 eiro.
Nākamajā dienā ar lidostas “busu” aizlaidu uz Šarleruā pilsētu, kura ir liels metalurģijas centrs un kurai ir sena vēsture, jo Briselē biju iepriekš. Es biju Beļģijas franču valodas zonā, kur angliski un vāciski cilvēki nerunā vai arī negrib to darīt. Bet man jau arī nekāda komunikācija nebija vajadzīga, jo lidostas tūrisma birojā biju paņēmis pilsētas karti.
Sena, skaista pilsēta, izvietota uz pakalniem, sarkaniem dakstiņiem klāti māju jumti, bet īsti ievērības cienīga ir katedrāle, kur vienam milzīgam iekšējās sienas panno izmantots 240 kg zelta. Kopā ar kāziniekiem iešmaucu arī rātsnamā, un apsargi man pat nepievērsa uzmanību.
Numurus piešķir pat logiem
Bet mans lidojuma mērķis bija Portu, otra lielākā Portugāles pilsēta, kas ir Atlantijas okeāna krastā, pie Doru upes ietekas tajā. Pulkstenis tur jāpagriež divas stundas atpakaļ.
Ielidoju vēlā vakarā, un uz manu hosteli pilsētas centrā bija jābrauc ar metro tieši no lidostas. Nepatīkams pārsteigums bija tas, ka visi uzraksti portugāļu valodā, un ar ēku numuriem vispār haoss — blakusmājai tas jau var būt lielāks par 20 vienībām, jo, izrādās, numurs tiek piešķirts katram logam, stenderei un durvīm, tāpēc lūdzu palīdzību garāmgājējiem. Izpalīdzība liela, kāda jauna meitene mani naktī pavadīja līdz pašām hosteļa durvīm. Istabiņā bijām astoņi — četras dāmas un četri vīrieši, kas jau pats par sevi ir interesanti. Bet tā tas bija tikai pirmo nakti, jo divas pēdējās dzīvoju viens. Tas viss kopā ar brokastīm par trijām naktīm maksāja tikai nedaudz virs Ls 30, pie tam dzīvojot gandrīz centrā.
Stiprs un salds
Portu ir Ziemeļportugālē, tādēļ klimats vēsāks, biežāk līst, un arī man gadījās piedzīvot pāris nelielu gāzienu. Dienā temperatūra ir ap +15, +20 grādiem, bet rīti un vakari vēsi, bez cepures neiztikt. Doru jeb Zelta upe ir Portugāles šūpulis, jo romieši jau pirms mūsu ēras upes krastos attīstīja apdzīvotās vietas Portus un Cale, kuras apvienojot radās Portucale.
11. gadsimtā, padzinuši maurus un guvuši ienākumus, apgādājot krustnešus ceļā uz Svēto zemi, Portu ieguva priekšrocības uz bagātībām no Portugāles jūras atklājumiem 15. un 16. gadsimtā, un no Brazīlijas atvestais zelts un eksotiskie kokmateriāli vēl tagad rotā neskaitāmas baznīcas.
Īpaša nozīme kopš 17. gadsimta ir portvīnam, kas ir liels ienākumu avots arī mūsdienās un dara Portu pazīstamu visā pasaulē. Britu lieltirgotāji Doru vīnam, lai tas ceļā nesaskābtu, sāka pievienot brendiju un tādējādi atklāja — jo stiprāks un saldāks ir vīns, jo labāku garšu tas iegūst. Noliktavās vīns ozolkoka mucās nogatavinās un stiprinās. Gondolām līdzīgās laivās to mucās no Doru augšteces atgādā uz daudzajām vīna noliktavām upes kreisajā krastā Portu, tūlīt aiz Eifeļa asistenta būvētā slavenā Luija I divlīmeņu tilta. Arī es pagaršoju vīnu, ko te piedāvā bez maksas.
Kājām uz okeānu
Pati pilsēta izvietota Penaventosa kalnā virs Doru upes, un gan no tiltiem, gan upes otra krasta, gan no Portu katedrāles paveras neaizmirstami skati uz sarkanajiem dakstiņu jumtiem, baznīcu torņiem un upi, kura iegrauzusies dziļi klintīs. 2001. gadā Portu bija Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Kā jau ierasts, staigāju kājām, jo trijās dienās arī tā, izmantojot karti, var visu pamatīgi izpētīt un nokļūt tur, kur nekad neved tūristus.
Pirmo dienu veltīju, lai aizietu līdz okeānam, līdz kuram bija liels gabals, kādi 8 kilometri gar upi, bet bija vērts. Jauks laiciņš, uz klintīm starp palmām košas mājas ar žāvēšanai izkārtu veļu. Okeāna krastā cietoksnis un palmu aleja, kā arī viļņains nebeidzams ūdens klajs. Savācu arī pirmos suvenīrus — gliemežvākus.
Luija I tilts, būvēts 1886. gadā, ir varena būve, konstruēts tā, ka balstās tikai abos upes krastos. Pa augšējo daļu kursē metro, bet, lai tur nokļūtu, 100 metru augstumā jākāpj pa kāpnēm. Pa apakšējo daļu brauc mašīnas un kājām var aiziet tieši uz otru krastu, uz vīna noliktavām. Tāpat kā Eifeļa tornis, visa konstrukcija turas tikai uz milzu kniedēm.
(Turpmāk vēl)
Kā viduslaikos
No tilta gandrīz pa tiešo var aiziet uz Portu vareno un padrūmo katedrāli, kas vainago pilsētas augšējo daļu. Sākumā celta kā klosteris, tā iekšpusē ir īsts mākslas darbs, kur ir arī daudz ļoti skaistu sīkflīžu panno. Gandrīz visas baznīcas arī no ārpuses klātas pārsvarā zilām flīzītēm un atgādina gleznas. Katedrāles laukumā ir kauna stabs ar āķiem, kur sodīja grēciniekus.
Manuelino arhitektūras stils attīstījās karaļa Manuēla I valdīšanas laikā, tas ir vēlās gotikas portugāļu variants, kam tipiski jūras motīvi un sīki izstrādāti pārmērīgi greznojumi.
Staigājot pa līkumotajām, šaurajām, stāvajām ieliņām, jūties kā viduslaikos, jo šie senie kvartāli no tiem laikiem nav mainījušies. Arī balkoniņi visām mājām ļoti šauri, un šķiet, ka tūlīt aiz stūra parādīsies bruņinieks zirgā.
Vīns ar mencu
Clerigos baznīca pilsētas centrā dižojas ar 75 metrus augsto torni, kas vēl joprojām ir viena no augstākajām celtnēm Portugālē. Lai tiktu augšā, jāuzkāpj pa 240 pakāpieniem, bet diemžēl tornis bija slēgts.
Portu lieliski sadzīvo modernais ar seno, kas pilsētai piešķir neparastu šarmu. Un, protams, skaistāka par Rīgu tā ir tāpēc vien, ka ir kalnaina un no daudzām vietām paveras ainava gluži kā no putna lidojuma.
Ietves klātas smalku akmeņu mozaīkām, un vakaros, īpaši centrālajā gājēju ielā, kurai blakus dzīvoju, valda ceptu kastaņu smarža, vīri un dāmas nesteidzīgi ievelk dūmu un lēnām iemalko arī kaut ko stiprāku, nekautrējas arī uzdziedāt. Un ne tirgū, ne veikalā man neviens ne reizi neuzbāzās, lai kaut ko nopērku. Arī nofotografēt neviens nekad nav atteicis, tikai smaida.
Veikalu ļoti daudz, un cenas dažādas. Jaunas ādas kurpes, ja tās nav slavena zīmola, var nopirkt par 10 eiro. Augļi divreiz lētāki nekā Latvijā, toties konfektes, siers un gaļa trīsreiz dārgāka. Kopā ar vīnu nogaršoju arī portugāļu tradicionālo uzkodu — saulē kaltētu sālītu mencu. Sader labi.
Iecienītākais suvenīrs ir ažuležu zilbaltās flīzes, bet tās maksā dārgi, tādēļ jāiztiek ar tradicionālajām pildspalvām, krūzītēm un T krekliem. Gribēju paķert līdzi kādu vīna blašķi, bet tālāk par muitas kontroli lidostā netiktu.
Nomazgā pirms
lidošanas
Kaut bija ļoti žēl šķirties, jau 30. novembrī pusnaktī ielidoju Bergāmo Itālijā. Tā man jau ir labi zināma vieta, jo pavasarī Islandes vulkāna izvirduma dēļ tur pavadīju 10 dienu. Tā kā man jau septiņos jālido uz Rīgu, nakti atkal pavadīju lidostā. Pārsteigumu sagādāja rīts, kad bija jāizlido, jo sāka snigt slapjš sniegs. Vairāk kā stundu nosēdējām lidaparātā, līdz to kārtīgi ar putām nomazgāja. Tikai tad laidām padebešos, jo bez mazgāšanas, paceļoties 10 kilometru augstumā, mīnus 40 grādu temperatūrā stūres mehānismi var aizsalt, un tad ir āmen baznīcā.
Brauciens, kaut arī grūts, bija skaists un reizē arī izturības un uzņēmības pārbaude. Ko tas man dotu, ja par šo naudu būtu nopircis kaut kādas “lupatas” vai, vēl trakāk, notriecis kādā kafejnīcā vai spēļu zālē? Arī mūsu grūtajos laikos var daudz kur aizbraukt, jābūt tikai uzņēmībai un interesei.
