Pēdējā laikā dzīvoju kā uz pulvermucas. Katru dienu vēroju ziņas televīzijā un vairs neko nevaru saprast. Nu kuru partiju man tagad mīlēt?
Pēdējā laikā dzīvoju kā uz pulvermucas. Katru dienu vēroju ziņas televīzijā un vairs neko nevaru saprast. Nu kuru partiju man tagad mīlēt? Visām kaut kādi pagātnes “skeleti” pūrā. Un gandrīz visām bijuši slepeni sakari ar Lembergu — kaut kādas vienošanās parakstījuši, it kā bez naudas, it kā par naudu… Visi tik mīklaini runā, ka es lāga to politisko virtuvi nevaru izprast. Iznāk tā: kamēr mūsu prezidente tik pa ārzemēm, tik pa ārzemēm, visas lietas te bīdījis Aivars un vēl stipendijas maksājis. Tikai kam? Par to prese, radio un televīzija klusē.
Dzirdēju, tagad grasoties pieņemt tādu likumu, ka ģenerālprokurors par “stučīšanu” atlaidīšot visus grēkus. Ja man tādi būtu, es arī pastāstītu par savu kaimiņu. Man liekas, ka viņš ir viens no Lemberga stipendiātiem, jo tā dīvaini iznāk — pērn aizbrauca ekskursijā uz Ventspili un, kā atbrauca, tā gada laikā uzslēja māju. Gan jau no Lemberga naudu dabūja, tikai acis man grib aizmālēt, sakot, ka kredītu paņēmis… Turklāt viņš vienmēr ļoti labi par Aivaru runā.
Vispār man šis politiskais seriāls, ko pēdējā laikā rāda televīzijā, patīk daudz labāk nekā “Neprāta cena”. Līdzīgi ārzemju seriāliem arī šajā daudzi personāži slimo ar atmiņas zudumu. Man jau arī tas reizēm piemetas, bet es vismaz ar to cīnos un dzeru televīzijā reklamētās zāles “Memoria”. Vienīgais kreņķis, ka es bieži aizmirstu, kur tās nolieku. Bet naudas lietās, atšķirībā no politiķiem, man atmiņa ļoti laba. Vienmēr atceros, kas man uzdāvinājis naudu un kam esmu to aizdevusi.
Izabella
