Darba nedēļa pagāja, daudz strādājot. Vairāk nozīmīga tā likās valsts dzīvē. Parasti politikai aktīvi līdzi nesekoju, jo neko labu nedzirdu, bet aizvadītā nedēļa bija dažādiem notikumiem bagāta.
Pārmaiņas mūsdienās skar visu, arī manu darbu. Līdz šim katrā Aizkraukles novada skolā bija pa psihologam, bet, sākoties septembrim, esmu viena visās piecās. Tas ir ļoti liels darba apjoms. Sākumā biju mazliet nobijusies, bet strādājot sapratu, ka nav nemaz tik traki. Iepriecina, ka skolu vadītāji saprot — arī pašiem būs daudz jādara. Skolas psihologa galvenie darbības virzieni ir skolēnu, vecāku un skolotāju individuālās konsultācijas skolēnu psiholoģisko problēmu gadījumos, skolotāju un vecāku psiholoģiskā izglītošana, kā arī cieši jāsadarbojas ar skolotājiem un skolu sociālajiem pedagogiem. Sākoties jaunajam mācību gadam, īpaši vērību esmu pievērsusi 1. klašu skolēniem. Man jānosaka teju 120 pirmklasnieku sagatavotība skolai, jāapkopo rezultāti, laikus jāinformē skolotāji un vecāki. Svarīgi ir arī darbs ar vecāko klašu skolēniem, kas vairāk tiek organizēts kā lekcijas par noteiktām tēmām. Darba ļoti daudz. Ierasts, ka, beidzoties mācību stundām, konsultācijas apmeklē daudz jauniešu. Pārsvarā runājam par savstarpējām attiecībām un mācību motivāciju. Šobrīd ļoti izteikta problēma ir arī vardarbība pret bērniem, kas izpaužas gan no pieaugušo puses, gan no vienaudžu puses. Tā izpaužas ne tikai fiziskā un emocionālā, bet arī seksuālā. Turklāt krīze visu tikai pasliktina.
Nedēļas sākumā sabiedrība plaši diskutēja par grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas ļauj lopus kaut pēc reliģiskajām tradīcijām. Iepriekš par to netika runāts, tas sākās pēkšņi, tāpēc man nav saprotams. Televīzijā redzēju, kā šis process notiek — baiss skats. Citu tautu reliģiskās tradīcijas labi nepārzinu, tāpēc rodas jautājums, vai tas ir humāni — šādā veidā kādu spīdzināt? Sabiedrībai ir sniegts pārāk niecīgs informācijas apjoms, un tajā ir ļoti daudz pretrunu, tāpēc pilnīgi noteikti atbalstu dzīvnieku aizsardzības biedrību aktīvistus, kas ir pret dzīvnieku kaušanu, ievērojot reliģiskās tradīcijas. Te noteicošā acīmredzot ir tikai nauda, jo Latvijai šādi būs iespēja piesaistīt lielus līdzekļus. Mūsu valsts jau tā daudzās jomās ir pārdevusies, un vai nepieciešams izcelties atkal?
Aizvadītajā nedēļā sākās astronomiskais rudens. No gadalaiku maiņām vairāk izjūtu estētisku baudījumu. Rudens šogad sācies ļoti skaisti, bet ir mazliet skumji, jo jūtams, ka dienas kļūst arvien īsākas, laiks — drēgnāks.
Trešdien dzirdēju, ka Pasaules Banka apstiprināja kārtējo aizdevuma daļu Latvijai — 200 miljonu eiro, bet kur gan šī nauda paliks? Skolotājiem, pensionāriem un pārējiem algas un pensijas “apcērp”, ieguldījums nav vērojams arī ražošanā. Rodas iespaids, ka valdības vīriem vispār nav skaidrs, kur naudu likt. Kāds gan no aizdevuma labums, ja mēs, vienkāršie iedzīvotāji, to vispār neizjūtam?
Darba nedēļas vidū masu medijos izskanēja ziņa par iespējamo alkohola tirdzniecības laika pagarināšanu veikalos līdz pulksten 23. Tirgotājiem tas noteikti būs izdevīgi. Varbūt izdosies ierobežot arī tā sauktās “točkas”, bet tas neliekas ticami, jo alkohola cena veikalos tomēr ir samērā augsta. Visapkārt dzirdam, ka rit nemitīga cīņa pret kontrabandas preču ievešanu valstī, bet patiesībā notiek pilnīgi pretēji — alkohols tiek ievests, un nekas netiek darīts, lai situāciju mainītu. Kaut slēgts Narkoloģijas centrs, alkohola tirdzniecības laiku tomēr vēlas pagarināt, lai gan nesen to saīsināja. Ja tā tiešām notiks, tad tā būs nevis valsts budžeta papildināšana, bet gan tautas nodzirdīšana.
Krīze daudzās jomās liek atgriezties pie vecās sistēmas, kas nekam nav derīga. To gribu teikt arī par sešgadīgo mācībām 1. klasē. Manuprāt, tas ir pilnīgs absurds. Ja sākumā skolēnam mācībās un saskarsmē ar vienaudžiem problēmas varētu neizpausties, tad vecākajās klasēs, kur attiecību un mācību specifika ir daudz sarežģītāka, problēmas gan varētu novērot.
Daudz dzirdēts par Sorosa fondu, kurš sniedz finansiālu palīdzību. Valsts prezidents Valdis Zatlers ASV tikās ar uzņēmēju Džordžu Sorosu, lai runātu par ekonomisko krīzi. Pēdējā laikā daudzi politiķi brauc uz ārvalstīm, lai apspriestu sadarbības iespējas, bet līdz darbiem tā arī netiek. Runāt mākam mēs visi, bet no tā nekas nemainās. Amerika no krīzes lēnām sāk atgūties, bet mūsu valsts grimst arvien dziļāk bezdibenī. Šajā laikā politiķu attieksme iedzīvotājiem uz visu ir likusi skatīties aizdomīgi, ar neticību. Tauta vairs neredz risinājumu un nebrīnīšos, ja Vecrīgā atkal notiks vērienīgi grautiņi.
Valdība pirms nedēļas piešķīra gandrīz 1,2 miljonus latu atlaišanas pabalstu izmaksai skolotājiem. Dzirdēju, ka viņi šo naudiņu varēs saņemt tikai pēc vairākām nedēļām, turklāt bezdarbnieka pabalsts būs tikai pēc mēneša. Pret skolotājiem izturas kā pret īpašu “sugu”, bet ne labvēlīgā nozīmē. Savulaik šī profesija bija ļoti prestiža, bet tagad tā palikusi pabērna lomā. Ja valdībai pret skolotājiem ir šāda attieksme, tad nav jābrīnās, ka arī daudzi skolēni un vecāki pret viņiem izturas ar necieņu. Skolotājs, pirmkārt, ir cilvēks, kuram jārūpējas par savu ģimeni un jānomaksā rēķini, un tikai pēc tam viņš ir sava amata lietpratējs.
Šobrīd daudzviet darbs uzteikts ne tikai skolotājiem, bet arī psihologiem. Nesen izglītības ministre Tatjana Koķe teica, ka skolās šo profesijas pārstāvju ir pārāk daudz. Viņa ierosināja, lai reģistrējamies kā individuālie darba veicēji un konsultējam atlaistos skolotājus. Atkal veidojas absurda situācija, jo kur gan viņi ņems tam līdzekļus?
Darba nedēļas beigas — piektdienu — pat tā īsti neizjutu, par to liecināja vien padarītais darbs.
Darbdienās saviem mīļajiem nevaru atlicināt pietiekami laika, jo daudz pūļu prasa darbs, tāpēc nedēļas nogales veltu viņiem. Arī aizvadītās brīvdienas pavadīju jaukā noskaņā kopā ar ģimeni.
Šobrīd ir grūti laiki. Dzirdēju prognozes, ka Latvija no krīzes atlabs tikai pēc desmit, piecpadsmit gadiem. Ja es ar ģimeni varētu doties strādāt uz ārzemēm, tad noteikti brauktu. Vēlos nevis eksistēt, bet dzīvot normālu cilvēka cienīgu dzīvi — reizēm aizbraukt uz Rīgu, apmeklēt teātri, bērnus aizvest uz kino, bet tam visam vajag naudu. Manuprāt, lai dzīve uzlabotos, jāmaina visa sistēma, jo politiķiem ir vīzijas, bet rīcības plāna, kā tās realizēt, nav.
