Pašu apdrošinātājfirmu gan diezin vai kļuvis mazāk, toties palīdzību orientēties to pakalpojumu klāstā piedāvā apdrošināšanas brokeru kompānijas. Tāda ir arī SIA “Eurorisk Latvia”, kuras valdes loceklis Jānis Averčenko skaidro: “Apdrošināšanas kompāniju Latvijā vien ir vairāk nekā desmit. Īpaši nozīmīgu objektu pārvaldītājiem un īpašniekiem skaidri jāzina, pret ko ir un pret ko nav apdrošināts attiecīgais objekts. Pēdējā laikā ir daudzi gadījumi, kad apdrošināšana rada vilšanos — izrādās, ka riski segti tikai daļēji vai nav segti vispār, kā tas nesen gadījās ar Rīgas pils apdrošināšanu. Gadījumi mēdz būt komplicēti, un, ja klientam nav pilnīgu zināšanu par apdrošināšanas nozari, brokeri viņa vietā salīdzina noteikumus, palīdz izvēlēties būtiskos riskus.
Piemēram, automašīnu KASKO apdrošināšanā viena kompānija sedz vienu, cita — ko mazliet citu, savukārt OCTA pilnībā regulē likums, un mēs droši varam izvēlēties lētāko piedāvājumu, lai arī dažviet cena ir pat divas trīs reizes augstāka. Fiziskas personas varētu ieinteresēt arī specifiskās veselības apdrošināšanas polises, piemēram, pret nelaimes gadījumiem, konkrētām saslimšanām, vai arī dzīvības apdrošināšana.”
— Kādu pakalpojumu izmaksas sedz veselības apdrošināšana?
— Noteiktu pakalpojumu grozu valsts nodrošina visiem, neatliekamā palīdzība tiek segta pilnībā. Bet ir, piemēram, plānveida operācijas, uz kurām jāstāv rindā. Tipiskākā — gūžas locītavas endoprotezēšana, uz kuru gaida 23 000 gribētāju. Rindas nenozīmē, ka slimnīcas nespēj tikt galā, bet gan to, ka pietrūkst finansējuma. Ir arī daudz tādu pakalpojumu, kurus valsts neapmaksā vispār, un cilvēki dažkārt neiet pie ģimenes ārstiem pēc nosūtījuma, bet dodas uzreiz pie ārstiem, kas nav valsts aprūpes sistēmā. Maksas pakalpojumus sedz brīvprātīgā veselības apdrošināšana, ko piedāvā apdrošināšanas sabiedrības. Principā tā ir samaksa par pakalpojumiem veselības iestādēs.
— Ar ko atšķiras dažādās veselības apdrošināšanas programmas?
— Lielos vilcienos ar trim kritērijiem: pakalpojumu apjomu, naudas limitu un apdrošināšanas funkcionalitāti. Zemākā līmeņa programma 70 — 100 eiro vērtībā sedz tikai pacienta iemaksu, kas ir daži eiro par vizīti. Tās gan apdrošināšanas kompānijas pamatā piedāvā juridiskām personām, kas apdrošina savus darbiniekus, taču dažās tādu var dabūt arī privātpersonas, gan ar dažādiem ierobežojumiem, piemēram, sāk darboties tikai pēc trim mēnešiem vai arī — pirmajā gadā ir tikai nedaudzi pakalpojumi, nākamajā jau vairāk. Programmās iestrādāti arī ierobežojoši faktori, kas neļauj ārstēt saslimšanas, kas radušās pirms polises iegādes, vai arī nopirkt polisi pirms došanās uz slimnīcu, kā tas nereti notika agrāk.
— Ar visiem jūsu nosauktajiem ierobežojumiem — vai izsniegto polišu skaits tomēr aug?
— Programmas juridiskajām personām kļūst aizvien pieprasītākas, jo vienkārši ir tāda nepieciešamība — ļoti daudz pakalpojumu ir maksas. Savus darbiniekus apdrošina gan valsts, gan pašvaldību iestādes. Arī daudzi privātie darba devēji izmanto šo izdevību, jo par noslēgto summu — ja tā nepārsniedz desmit procentu no bruto darba algas — nav jāmaksā sociālais un ienākuma nodoklis. Ja darbinieku veselība apdrošināta, viņi drīzāk nevairīsies iet pie ārsta un būs veselāki. Programmās parasti ir arī rehabilitācija, masāža, fizioterapijas procedūras.
— Kādas ir pieprasītākās polises?
— Pieprasītākās patlaban ir līdz 214 eiro vērtās polises. Viena kompānija vairāk apmaksā ambulatoros, cita — stacionāros pakalpojumus. Dārgākās programmas maksā līdz 1000 eiro. Tādās ir pilnībā apmaksāti visi ambulatorie pakalpojumi, liels limits stacionārajiem pakalpojumiem (piemēram, dzemdības) un stomatoloģiskajiem pakalpojumiem (līdz pat simts procentu), kā arī briļļu iegāde un sportošana.
— Kā veidojas šis polises pakalpojuma piedāvājums?
— Polisē iespējams iekļaut jebkādus pakalpojumus, par ko medicīnā ir jāmaksā — kaut vai zobu balināšanu, ja klients izdomā, ka viņa darbiniekiem to vajadzētu nodrošināt. Mēs noskaidrojam visas klienta vēlmes, izstrādājam individuālus nosacījumus, un pēc nedēļas klients jau var izvēlēties izdevīgāko apdrošināšanas kompāniju. Mēs par saviem pakalpojumiem veselības apdrošināšanas jomā iekasējam apmēram desmit procentu no darījuma summas.
— Kādu apdrošināšanu jūs iesakāt privātpersonām?
— Vispārīgās veselības apdrošināšanas programmas nav diez ko kārdinošas un līdz ar to arī nav plaši izplatītas. Cilvēkiem ir priekšstats, ka viņi nopirks polisi un tad nu varēs ar to izdarīt visu, bet saskaras ar dažnedažādiem ierobežojumiem. Mēs saviem klientiem parasti iesakām iegādāties ļoti labu nelaimes gadījumu apdrošināšanas polisi vai kritisko saslimšanu apdrošināšanas polisi. Tas nozīmē, ka var apdrošināties pret sirds un asinsvadu saslimšanām, insultu, onkoloģiskajām saslimšanām, kuru gadījumā var saņemt atlīdzību. Šīs programmas, protams, var kombinēt ar veselības apdrošināšanu, ar nelaimes gadījumu apdrošināšanu, dzīvības apdrošināšanu.
— Vai ir kas īpaši apdomājams, pirms izvēlēties polisi?
— Sāksim ar nelaimes gadījumu apdrošināšanu — ja pēc polises nopirkšanas atgadās kāds lūzums, apdegums (varianti atkarīgi no polises seguma), klients saņem atlīdzību. Tāda pati shēma ir apdrošināšanā pret kritiskajām saslimšanām, kas uzskaitītas attiecīgajā polisē. Dzīvības apdrošināšana ir gadījumam, ja noteiktā laika periodā cilvēks nomirst — neatkarīgi no tā, vai vainīgs nelaimes gadījums vai saslimšana. Loģiski, ka dzīvības apdrošināšanā kompānija visvairāk nosedz risku, ja var tā teikt, tas ir drošākais pirkums.
— Ko izvēlēties, piemēram, ja cilvēkam ir slima sirds vai viņš zina, ka būs bieži jāapmeklē fizioterapeits?
— Vingrošanai polisēs būs iestrādāts noteikts limits, un polises cena būs tuva vingrošanas reālajām izmaksām. Ja iegādājas apdrošināšanu kritiskajām saslimšanām ar lieliem limitiem, jāizpilda anketa un jāapmeklē arī ārsts, lai pierādītu, ka attiecīgās saslimšanas nav jau šobrīd. Citiem vārdiem — nevar apdrošināt automašīnu, kas jau ir sasista. Apdrošināšanas kompānijas piedāvā apdrošināt risku, nevis zemu cenu par dārgāku pakalpojumu, un ir pietiekami gudras, lai nobremzētu mēģinājumus nopelnīt.
— Varbūt varat nosaukt, cik cilvēks var saņemt atlīdzībā, ja ir apdrošinājies, piemēram, par 100 eiro?
— Nelaimes gadījumu apdrošināšanā 100 eiro būtu jau ļoti laba programma — tad, rodoties apdrošinātajiem riskiem, cilvēkam atlīdzība būtu līdz pat 100 000 eiro, piemēram, invaliditātes gadījumā. Bet neko konkrēti pateikt nav iespējams, jo tiek ņemta vērā gan attiecīga kaulu lūzumu tabula, gan cilvēka vecums, gan veselība. Var iemaksāt arī ļoti nelielas apdrošināšanas summas. Pret nelaimes gadījumiem var apdrošināties, maksājot no pieciem līdz simt eiro. Nāves riska gadījumā tas nozīmētu saņemt apmēram tūkstoti eiro, bet parasti iemaksas ir no simts līdz pat vairākiem simtiem eiro gadā. Līdzīgas summas maksā arī par kritiskajām saslimšanām.
— Apdrošināšanas kompānijas acīmredzot rūpīgi vērtē arī savus riskus?
— Kad tika atvērts “OZO” golfa klubs, balva par iesišanu bedrītē ar pirmo sitienu bija “Volvo” automašīna, un apdrošināšanas kompānija būtu par to samaksājusi. Klubs par šo risku toreiz samaksāja dažus simtus latu. Neviens bedrītē ar pirmo reizi neiesita, tātad, citiem vārdiem, bija nopirkta polise pret risku, kurš neradās. Vienkārši statistika ir tāda, ka apdrošināšanas kompānijām (un arī klientiem) vairāk veicas nekā neveicas, un kompānijas nebankrotēs dažu neveiksmju dēļ. Eiropas Savienības institūcijām finanšu jomā ir pietiekami augstas prasības, līdz ar to kompānijas ir pietiekami drošas. Un arī tās, kas likvidējas, vēl ļoti ilgi izmaksā atlīdzības.
— Kā vērtējat priekšlikumu par obligātu veselības apdrošināšanu?
— Doma ir laba — jo vairāk maksāsim nodokļus, jo vairāk naudas būs veselības aprūpei utt. Taču diezin vai ar šādu mehānismu varētu sasniegt ļoti labu rezultātu. Pati lielākā kļūda ir šī mērķa realizāciju uzlikt ārstniecības iestāžu pleciem — tām būtu jāuzrauga, vai cilvēki maksā vai nemaksā nodokļus. Valsts neapmaksā visus medicīniskos pakalpojumus tikai viena iemesla dēļ — mazliet pietrūkst naudas, lai visiem iedzīvotājiem to nodrošinātu.
