Polka un boulings. Festivāla organizatori bija parūpējušies ne tikai par iespējām rādīt savas tautas kultūru, bet arī iemācīties ko jaunu un interesantu no citiem.
(Nobeigums. Sākums 5. jūlija numurā.)
Polka un boulings
Festivāla organizatori bija parūpējušies ne tikai par iespējām rādīt savas tautas kultūru, bet arī iemācīties ko jaunu un interesantu no citiem. Varēja apgūt citu tautu dejas un rotaļas. Nemaz nebija viegli iemanīties spert mums neraksturīgos rumāņu un horvātu deju soļus, kad straujā tempā viens aiz otra sekoja visdažādākie palēcieni. Cik viegli un šķietami bez piepūles šos deju soļus izdejoja paši rumāņi un horvāti!
Tomēr pats svarīgākais uzdevums bija iemācīties dejot polku tā, kā to dara Polijā. Dejai ir piecas dažādas tūres, kuras bija jāiemācās, lai visi kopā dejotu festivāla noslēguma koncertā. Šajās nodarbībās lieti noderēja mūsu kapelas akordeonistu prasme. Jau ieklausījušies pirmajās tikko dzirdētās melodijas taktīs, viņi prata piespēlēt.
Kamēr daļa festivāla dalībnieku mācījās polkas soļus, pārējiem bija iespēja izmēģināt roku boulinga zālē. Spēle vienoja, un tam, ka sazinoties brīžiem palīgā jāņem žesti, vairs nebija nekādas nozīmes.
Senākā katedrāle
Viena no festivāla dienām bija veltīta ekskursijai uz senākajām Polijas pilsētām, kurām ir nozīmīga loma šīs zemes vēsturē. Aptuveni 60 kilometru attālumā no Vrešnijas ir Gņezno. Šīs pilsētas vēsture ir sena. 8. gadsimtā to apdzīvojušas slāvu tautas, savukārt divus gadsimtus vēlāk Gņezno kļuva par Polijas galvaspilsētu. No 11. gadsimta tā ir arhibīskapijas centrs, bet līdz 14. gadsimtam Gņezno katedrālē, vecākajā šāda veida celtnē Polijā, kronēti karaļi.
Gņezno katedrāli, līdzīgi kā Aglonas baziliku Latvijā, apmeklē ļoti daudz tūristu. Taču katedrāle nav tikai nozīmīga kulta celtne, tā ir Polijas vēstures lieciniece. Tieši no šejienes Polijā sākusi izplatīties kristīgā ticība.
Tie, kam gana dūšas, kāpj katedrāles 50 metru augstajā zvanu tornī. Tur svilpo vējš un paveras lielisks skats uz pilsētu, kura izpletusies paugurainajā apvidū.
Alusdārzos studenti
Kad apskatīta varenā katedrāle, ceļš ved tālāk uz Poznaņu. Arī Poznaņa ir viena no vecākajām Polijas pilsētām. Dibināta 9. gadsimtā un vairākus gadsimtus bijusi poļu kņazu rezidence. Šodien tajā mīt pusotra miljona iedzīvotāju, un tā ir ne tikai industriāla lielpilsēta, bet arī izglītības centrs. Pilsētā ir astoņas augstskolas un vairāki zinātniskās pētniecības institūti.
Mūsu apmeklējuma mērķis — Poznaņas vecpilsētas centrālais laukums. Neskaitāmi alusdārzi, greznoti košu puķu kastēm, aicina apsēsties saulessarga ēnā, nobaudīt malku vēsa alus un pavērot laukumā kūsājošo dzīvi. Gide stāsta, ka tieši te, vecpilsētas laukuma alusdārzos, mēdz pulcēties studenti, lai pēc lekcijām izdzertu pa kausam alus.
Malkojot ledusauksto dzērienu, var vērot suvenīru tirgotāju bodītes, kurās tirdzniecība nenorimst ne mirkli. Kāda gados vecāka sieva turpat laukumā gatavo ādas siksniņas. Turpat netālu kāds indiāņu tautības vīrs spēlē savas tautas mūzikas instrumentu — kopā sastiprinātas bambusa stabules. Strūklakā jautri dūdo baloži, un ik pēc mirkļa garām pabrauc zirga pajūgs, kurš pa vecpilsētas šaurajām ieliņām vizina tūristus.
Galvenā iela pieder mums
Līdzīgi kā mūsu dziesmu svētkos arī šajā festivālā bija paredzēts ielu gājiens. Lai pilsētiņas iedzīvotājiem sagādātu pēc iespējas lielāku pārsteigumu, gājienu izkārtoja parka aleju pavēnī, un tad, portugāļu bundzinieku ritma pavadīti, devāmies pa galveno ielu uz pusotru kilometru attālo pilsētas galveno laukumu. Visai pagrūti skandēt kādu tautasdziesmu spēcīgajā bungu rīboņā. Varbūt tāpēc portugāļi ik pa brīdim pārtrauca dārdināt bungas, lai dotu iespēju padziedāt arī citiem. Skanēja mūsu pašu “Bēdu manu, lielu bēdu”, rumāņu, horvātu un poļu melodijas.
Gājiena kolonnai izstiepjoties garumā, visa galvenā iela pārvērtās par vienu lielu daudznacionālu folkloras kolektīvu, liekot Vrešnijas iedzīvotājiem uz mirkli pārtraukt ikdienas darbus, lai skatītos un vērtētu. Cilvēki nāca gājienam līdzi uz pilsētas galveno laukumu, kur katrs kolektīvs rādīja nelielu priekšnesumu, iesaistot arī skatītājus. Neviens nebija divreiz aicināms un aktīvi piedalījās visā notiekošajā.
Vēlāk, pēc gājiena, kādā lielveikalā mūs uzrunāja gados vecāka poliete. Noskaidrojusi, ka esam no Latvijas, viņa labā krievu valodā interesējās, kā mums klājas, kā dzīvojam. Pārsteidza viņas sirsnība un dzīvesprieks, vaicājot par mums un stāstot par sevi.
Balva par mūziku
Festivāla nedēļa aizlidoja vēja spārniem. Klāt noslēguma koncerts, skatītājiem pilna estrāde, uztraukums un fotografēšanās ar jauniegūtajiem draugiem. Kad koncerts izskanējis, gaiši izgaismotajā estrādē, skanot ovācijām, saņemam diplomu par tautai saprotamāko un pieņemamāko folkloras uzvedumu, kurš neatstāj vienaldzīgu un liek darboties līdzi. Katram kolektīvam tiek atzinības raksts par kādu labi paveiktu darbu.
