Skrīveru folkloras kopa „Sateka” kopā ar tieši šim braucienam izveidotu Skrīveru mūzikas skolas kapelu vasaras sākumā piedalījās starptautiskā folkloras festivālā Polijā.
Skrīveru folkloras kopa “Sateka” kopā ar tieši šim braucienam izveidotu Skrīveru mūzikas skolas kapelu vasaras sākumā piedalījās starptautiskā folkloras festivālā Polijā. Vrešnijas pilsētā saistībā ar Eiropas Savienības programmu “Jaunatne” bija pulcēti tautasdziesmu un deju zinātāji no Polijas, Latvijas, Lietuvas, Horvātijas, Rumānijas, Portugāles un Vācijas.
Kurš var pateikt, kurā mirklī sākas brauciens? Vai tajā, kad aiz pēdējā braucēja aizveras autobusa durvis? Mums, folkloras kopas “Sateka” dalībniekiem, pieaugušajiem un Skrīveru mūzikas skolas audzēkņiem, tas sākās tajā tālajā ziemas vakarā, kad stingri nolēmām: mēs uz festivālu Polijā brauksim. Šim lēmumam sekoja mēģinājumu vakari vairāku mēnešu garumā, lai izvēlētos līdzņemamās dziesmas, atkārtotu dažu piemirsušos rotaļu. Tomēr muzicēšana folkloras stilā saista tieši ar savu neatkārtojamību –– nav divu vienādu koncertu, nav divu pilnīgi vienādi nodziedātu dziesmu. Būtībā tā ir improvizēšanas māksla, pamatam ņemot tās vienkāršās melodijas, kuras mūsu dvēselēs skan cauri gadsimtiem. Tām nedaudz mūsdienīgāku skanējumu piešķīra Skrīveru mūzikas skolas akordeona spēles skolotājs Aivars Miķelsons. Viņš speciāli šim braucienam izveidoja kapelu un radīja vairāku tautasdziesmu melodiju aranžējumus diviem akordeoniem, flautai, koklei un vijolei.
Iebraucam vasarā
Agrā 30. maija rītā, kad līdz saullēktam vēl bija atlikusi stunda, devāmies vairāk nekā 1000 kilometru garajā ceļā pāri trim robežām. Mūs pavadīja ne tikai mazliet norūpējušies jaunāko folkloras kopas dalībnieku vecāki, bet arī migla virs Skrīveru apkaimes upītēm un tikko pamodušos putnu balsis. Pavisam drīz autobuss ripoja pa kaimiņzemes lielceļu gludo asfaltu. Autobusa vadītāji smaidot stāstīja, ka Lietuvas ceļi jau izsenis slavēti kvalitātes dēļ, taču vislielākais pārsteigums būšot Polijas autoceļi. Vēl pirms gadiem astoņiem visi braucēji no Eiropas un bijušajām Padomju Savienības republikām biedēti ar sliktajiem un bīstamajiem Polijas ceļiem, bet šobrīd situācija esot pilnīgi citāda.
Taču ne tikai ceļi pārsteidza tos, kuri agrās izbraukšanas stundas dēļ negulēja. Latvijā vēsais pavasaris visas norises dabā bija aizkavējis, bet ar katru kilometru, ko braucām uz dienvidiem, zāle kļuva arvien garāka un leknāka, pielijušās pļavas un tīrumus atstājot aizmirstībai.
Sagaida siena vāli
Aiz Lietuvas––Polijas robežas mūs sagaidīja tikko pļauta siena smarža un ziedoši zemeņu lauki.
Polijas lielceļi pēdējos gados patiesi piedzīvojuši radikālu pārbūvi. Jo dziļāk iebraucām valsts vidienē, jo labāki kļuva ceļi. Vietām gan ceļa malās bija brīdinājuma zīmes, kuras informēja par asfaltā iebrauktajām risēm, taču radās pārliecība, ka jau dažu nākamo gadu laikā Polija tiks galā arī ar šo problēmu un braucējiem nevajadzēs baidīties, ka lietus laikā ceļš kļūs bīstams risēs satecējušā ūdens dēļ.
Saule karsēja arvien stiprāk, un, pabraucot garām Varšavai, šķita, ka esam citā klimatiskajā joslā. Ceļa malās pletās augļu dārzi. Pēc dažiem mēnešiem zari līks no ābolu un bumbieru smaguma. Varšavas apkaimē redzējām arī pa kādam zemeņu tirgotājam.
Mazpilsētiņa kā Vācijā
Dienvidu pusē, kur bija arī mūsu galamērķis — Vrešnija, samācās arvien tumšāki mākoņi. Plaiksnīja zibens, un pret logu sitās lielas lietus lāses. Nobažījušies, vai tik tāds laiks nebūs visu nedēļu, beidzot savām acīm skatījām nelielo pilsētiņu, kurā pavadīsim turpmākās sešas dienas.
Pērkona lietus mitējās, kad, meklējot tikšanās vietu, braucām pa šaurajām vecpilsētas ieliņām. Pilsēta senās arhitektūras dēļ atgādināja Vācijas mazpilsētiņu. Īpaši pilsētas centrālais laukums, kuram apkārt sabūvētas viduslaiku stila ēkas.
Tas nepārsteidza, jo vācu arhitektūra savlaik ietekmēja daudzu pilsētu būvniecību. Turklāt no Vrešnijas līdz Vācijas robežai ir tikai pusotra simta kilometru.
Namiņi koku paēnā
Festivāla rīkotāji mums bija atvēlējuši vietu skaistā kempingā nelielas upītes krastā. Zem lieliem kokiem paslēpušies glīti namiņi ar balti klātām gultām bija kā radīti ceļiniekiem, kuri tikko mērojuši vairāk nekā tūkstoš kilometru garu ceļu. Tieši iepretim atpūtas bāzei bija izbūvēts aizsprosts, kurš upīti pārvērta visai prāvā ūdenskrātuvē. Pulkstenis rādīja vēlu vakara stundu, kad beidzot bijām iekārtojušies namiņos un gaidījām pirmo festivāla dienu, kurā bija paredzēts rīkotājiem rādīt programmas, kuras kolektīvi bija atveduši no tuvākām un tālākām Eiropas vietām.
Portugāļi rībina bungas
Nākamajā dienā estrādē pilsētas parkā skanēja dažādu tautu valodas un melodijas, vīdēja krāšņi tautastērpi. Katrs kolektīvs, kurš piedalījās festivālā, rādīja plašu programmu, lai festivāla veidotāji varētu izvēlēties konkrētus priekšnesumus, kurus rādīt noslēguma koncertā pilsētas iedzīvotājiem.
Mēs uz festivālu bijām atveduši gandrīz stundu garu tautasdziesmu un tautas mūzikas izlasi, kurā varēja iepazīt latviešu folkloru no pašām senākajām melodijām līdz pat modernām tautasdziesmu apdarēm, piedāvājot klausītājiem gūt plašu ieskatu par tautas muzicēšanas tradīcijām Latvijā.
Savukārt lietuvieši, poļi, rumāņi un horvāti bija sagatavojuši programmas, kuru pamatā bija dejas tautas mūzikas instrumentu pavadījumā. Neparastāko un atraktīvāko priekšnesumu bija atveduši portugāļi. Pirmajā daļā viņi pārsteidza ar fantastisku bundzinieku priekšnesumu, kurš katru klausītāju pārņēma savā varā, liekot taktī sist līdzi plaukstas un līdz pat dvēseles dziļumiem izjust vienlaicīgu vairāk nekā divdesmit bungu rīboņu. Portugāļu priekšnesuma otrajā daļā valdzināja temperamentīgās dejas un dziesmas ģitāru pavadījumā.
Uz muguras lauž rokas
Vakarā folkloras festivāla dalībniekiem atvēlētajā kafejnīcā visi pulcējās uz nacionālo vakaru, kura laikā kolektīvi viens otram rādīja rotaļas un atraktīvas spēles. Visemocionālākie spēļu dalībnieki bija portugāļi.
Viena no neparastākajām rotaļām bija lietuviešu piedāvātā roku laušanās spēle, kurā par atbalsta galdiņu izmantoja kāda spēlētāja muguru, bet abus pretiniekus izvēlējās ar jautra skaitāmpantiņa palīdzību. Balle turpinājās līdz rīta gaismai.
(Turpmāk vēl)
