Aizvakar Latvijas iedzīvotājus šokēja Jēkabpilī notikušais, kad policisti aplaupīja spēļu zāli “Fēnikss”. Pakaļdzīšanās laikā vairāki policisti ievainoti un viens nogalināts.
Izmeklēšanas laikā no amata atstādināta specvienības “Alfa” vadība, Rīgas reģiona policijas pārvaldes priekšnieks Ints Ķuzis un citas amatpersonas. Taču ne jau viņi vien ir vainojami notikušajā. Jebkurā citā demokrātiskā valstī pēc šāda notikuma bez garas spriedelēšanas sekotu ministra atkāpšanās. Latvijas Apvienotā policistu arodbiedrība pieprasījusi iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces demisiju un par notikušo solījusi nekavējoties informēt visas Eiropas Policistu arodbiedrību konfederācijas dalībvalstis. Diemžēl premjers Valdis Dombrovskis Mūrnieces demisiju nepieprasa. Kā ministre par neatbilstību var atstādināt vairākas augstas amatpersonas, bet tajā pašā laikā pati palikt amatā? Viņa jau divus gadus ir iekšlietu ministre, šajā laikā policijā notikusi apjomīga reorganizācija. Būtu loģiski uzņemties atbildību par notikušo un demisionēt. Tā vietā viņa sola atbrīvoties no negodprātīgiem likumsargiem, bet par atkāpšanos pat nedomā. Kur tad īsti sākas politiskā atbildība? Piemēram, savulaik Vācijā iekšlietu ministrs atkāpās no amata, kad policijas apšaudē ar teroristiem pirms šāviena nebija izpildīts kāds instrukcijas punkts. Nožēlojami, bet Latvijā atbildība acīmredzot nozīmē ne par ko neatbildēt, visu uzvelt padotajiem, bet problēmas risināt tikai tad, kad kaut kas ārkārtējs jau noticis.
Cik gan vēl upuru vajadzīgs, lai saprastu, ka neapmierinošā iekšlietu politika netieši tomēr ir īstā šo traģisko notikumu vaininiece? Jāsāk saprast, kas patiesībā notiek valstī. Nevienu neattaisnoju, bet notiekošais galvenokārt ir sekas veiktajām reformām, kā rezultātā daudzus likumsargus atbrīvoja no darba, bet citi aizgāja paši. Tā teikt, mācām un sagatavojam cilvēkus darbam, bet pēc tam uzdāvinām noziedzīgajai pasaulei, pret kuru vairs nemākam cīnīties. Zaudētāja paliek sabiedrība. Kur gan ir mūsu drošība, un vai kāds no ministriem, pieņemot svarīgus lēmumus, ir padomājis, ka noziedznieks reiz var klauvēt arī pie viņa durvīm? Varam tikai noliekt galvu bojāgājušā policista piemiņai. Būdams uzticīgs dotajam zvērestam, viņš, pildot dienesta pienākumus, zaudēja dzīvību. Taču visbriesmīgākais notikušajā ir tas, ka policisti šauj uz policistiem. Redzot, ka likumsargi darbojas arī pretējā frontes pusē, sabiedrība vairs netic, ka to kāds aizsargās.
