Skaists, laimīgs pāris — raugoties uz slaido tumšmataino jaunieti un neliela auguma gaišmataino meiteni, tā droši vien nodomāja ne viens vien aizkrauklietis.
Skaists, laimīgs pāris — raugoties uz slaido tumšmataino jaunieti un neliela auguma gaišmataino meiteni, tā droši vien nodomāja ne viens vien aizkrauklietis. Taču viņi te jutās kā ciemiņi, jo teica: “Mūsu mājas tagad ir Īrijā. Domājam, ka tā tas būs vēl pāris gadu.” Uz Aizkraukli viņi bija atbraukuši, lai satiktos ar kolēģiem un draugiem.
Andris Beļajevs ir koknesietis. Pēc Ogres arodģimnāzijas beigšanas viņš mācījās Kauguru policijas skolā, pēc tam divus gadus strādāja Aizkraukles rajona policijas pārvaldes dežūrdaļā. Gunas Leibomas dzimtā puse ir Madonas rajona Sausnēja. Pēc vidusskolas beigšanas viņa iestājās Latvijas Universitātē. Vēlāk mācības pārtrauca, jo nepietika naudas studiju apmaksai, bet kredītu ņemt nevēlējās. Kā daudzi paziņas, viņa nolēma braukt peļņā uz ārzemēm.
Arī kursabiedri kravā somas
Darbu Īrijā meitene sameklēja ar radu palīdzību. Tas ir netālu no Dublinas, kādā augļu un dārzeņu bāzē. Uzņēmumā gatavo salātus, ar kuriem apgādā Īrijas prestižākos veikalus. Pēc gada uz Īriju devās arī Andris. Nu bijušais policists griež salātus, bet Guna tos gatavo.
Kad Andrim jautāju, vai policista darbs nemaz vairs nevilina, viņš atbild noliedzoši. Par 170 latiem jaunietis nevēlas strādāt, jo ar tādu algu iznāk tik knapa iztikšana. Īrijā nedēļā nopelnot vairāk nekā Latvijā mēnesī. Andris stāsta, ka uzņēmumā strādā vairāki policisti. Ciemošanās reizē Latvijā saticis vairākus kursabiedrus, arī viņi gatavojas braukt peļņā uz ārzemēm. — Ja policijā varētu nopelnīt 700 latu mēnesī, tad droši vien strādātu savā profesijā, — domīgi bilst Andris.
Skumji nav
Jaunieši skumjas pēc mājām īpaši neizjūt, jo daudzi draugi un radi jau ir blakus — Īrijā. Arī todien, kad runāju ar viņiem, ceļā uz Īriju devās Andra brālis Jānis.
— Man šķiet, ka skumjāk ir tiem, kuri paliek mājās, — saka Guna. Jaunieši bieži viesojas Latvijā. Nepilna gada laikā Andris bijis mājās jau piecas reizes. Martā viņš pārsteidzis māti. Ieradies tieši viņas dzimšanas dienā. Savukārt septembrī pie viņa viesojusies māsa. Arī telefona sakari ir kā tilts starp mājāspalicējiem un “ārzemniekiem”. Andris un Guna domā vēl pāris gadu palikt Īrijā, lai sakrātu naudu dzīvoklim, jo negrib dzīvot vecākiem “uz kakla”.
Darbs kaulus nelauž
Dažkārt dzirdēts, ka ārzemēs uzņēmēji pret viesstrādniekiem izturas kā pret vergiem. Šajā uzņēmumā tā nav. Tiesa, darbdiena sākas agri — sešos no rīta, bet beidzas jau ap diviem. Svētkos gan nākas strādāt ilgāk, bet par to arī vairāk saņem.
— Es te jūtos daudz vairāk atpūties, nekā strādājot Latvijā, — saka Andris.
Brīvajā laikā jaunieši dodas ekskursijās (Andris nopircis automašīnu — aut.) pa skaistākajām valsts vietām, brauc uz Dublinu, kur bieži notiek latviešu mākslinieku koncerti. Nesen te viesojies Fredis un grupa “Jumprava”.
Kad jautāju par alkoholisko dzērienu lietošanu, Andris tik smej. Īrijā tie ir ļoti dārgi, un ne jau tādēļ turp braukts. Viņš arī nenoliedz, ka te ir tādi viesstrādnieki, kuru mērķis brīvdienās ir kārtīgi piedzerties.
***
Ziemassvētkus Guna un Andris pavadīs Īrijā, jo būs daudz jāstrādā, bet janvārī, iespējams, atkal būs Latvijā. Kopā ar savējiem. Cerot uz sniegu un salu, kāda Īrijā nav.
