Elizabete ar vīru Jāni dzīvo kā cimds ar roku — viens otru saprot gandrīz visos jautājumos.
Elizabete ar vīru Jāni dzīvo kā cimds ar roku — viens otru saprot gandrīz visos jautājumos. Taču vienā lietā viņiem viedokļi nekad nesaskan — Jānis nekādi nespēj atbrīvoties no vecām lietām.
Ināra Sudare
Ja saplīst kāds šķīvis vai krūzīte, Elizabete bez sirdsapziņas pārmetumiem to ielidina atkritumu spainī. Taču bieži vien jau nākamajā dienā šķīvis no turienes tiek izvilkts un salīmēts atkal nolikts trauku skapītī. Elizabete cenšas pārliecināt Jāni, ka saplēsti un salīmēti trauki laimi nenes, taču viss velti — viņu mājās kā vecu krāmu noliktavā nekas netiek mests ārā, jo, Jāņaprāt, viss taču kādreiz vēl var noderēt. Mīļā miera labad Jānis diskusijās neiesaistās, bet arī savus Pļuškina paradumus nemaina. Toties mainās Elizabete: tiklīdz kaut kas saplīst, viņa Jāņa darbiņu — atkritumu spaiņa iznešanu — veic pati.
Arī pagrabs ir pārvērsts par vecu, nekam nederīgu mantu glabātuvi. Kas tik tur ir! Veci žurnāli, avīzes, apsveikumi, tukšas pudeles, pat veci Jāņu vainagi un jāņuzāles.
Kad vīrs kādu sestdienu grasās braukt pie sasirgušā brāļa, Elizabete atviegloti uzelpo — nu beidzot varēs mazliet izkrāmēt pagrabu. Aiznesusi uz atkritumu konteineru vairākus vecus katliņus, viņa ar dēlu nolemj izvākt arī veco veļas mazgājamo mašīnu “Rīga”, kuru jau vairāk nekā desmit gadu neviens nelieto.
Svētdienas pēcpusdienā no ciemiem pārbrauc vīrs. Vēl nenoāvis apavus, viņš lūdz iedot pagraba atslēgu. Elizabete domā, ka vīrs no laukiem atvedis maisu kartupeļu, bet kļūdās. Jānis sajūsmināts stāsta: — Iedomājies, kāds muļķis izmetis pavisam labu veļas mazgājamo mašīnu “Rīga”! Jāpārbauda motors. Es to jau atstiepu līdz pagraba durvīm!
Elizabete klusēdama padod atslēgu…
***
Izziņa.
Pļuškins — krievu rakstnieka Nikolaja Gogoļa radīts tēls romānā “Mirušās dvēseles”, kurš kļuvis par sugas vārdu. Par “pļuškiniem” mēdz dēvēt cilvēkus, kuri visu “velk” mājās ar domu: “gan saimniecībā noderēs”.
