Kaut pagājis jau mēnesis, kopš uz Irāku miera misijā devusies otrā latviešu karavīru grupa vairāk nekā 100 cilvēku sastāvā, tā joprojām nav nodrošināta ar nepieciešamo ekipējumu.
Kaut pagājis jau mēnesis, kopš uz Irāku miera misijā devusies otrā latviešu karavīru grupa vairāk nekā 100 cilvēku sastāvā, tā joprojām nav nodrošināta ar nepieciešamo ekipējumu. Kareivjiem trūkst formastērpu, nav sakaru iekārtu, nakts redzamības optikas, nav arī bruņotu braucamo. Kā saka paši karavīri, bez piemērotā bruņojuma viņi ir tieši pa šāvienam, un tikai laimīgas nejaušības dēļ neviens nav cietis.
Atbildīgās amatpersonas, kurām būtu jāgādā, lai karavīriem ekipējums būtu, tepat Latvijā mierīgos apstākļos sēdēdamas, atrunājas, ka vainojami, lūk, amerikāņi. Ar ASV noslēgti līgumi, bet nepieciešamā aprīkojuma piegādes kavējoties. Kaut kad visu atvedīšot.
Kamēr gaida, varbūt varētu iedot pašmāju ekipējumu? Diemžēl nekā diža Latvijai nav — vienīgi pāris tanku un bruņumašīnu. Tādos apstākļos Nacionālo bruņoto spēku preses virsnieks Uldis Davidovs mierinoši teic, ka “mēs darām visu, ko mēs varam darīt”.
Skaidri redzams, ka nedara neko, ja jau mēnesi šī “darīšana” ir bez rezultātiem! Vairāk nekā simt latviešu karavīru bez ekipējuma dzīvo Irākā, kur no katra krūma var uzglūnēt nāvējoša lode, bet ierēdņi tālāk par atrunāšanos netiek. Vai tiešām sarosīsies tikai tad, kad, nedod Dievs, no Irākas būs nepieciešams avioreiss numur 300 (tā savulaik apzīmēja lidmašīnas no Afganistānas, kuras veda cinka zārkus ar tur nogalinātajiem Padomju Savienības karavīriem, arī latviešiem)?
Nav arī skaidrs, kādēļ karavīri uz Irāku devās, ja nebija piemērotā ekipējumā. Vai nevarēja pagaidīt? NBS teic, ka nevarējis vis, jo katrai misijai esot sākums, kad to jāsāk pildīt. Latvieši nevarējuši gaidīt.
Laikam jau tieksme līdzināties un izpatikt ārzemju kolēģiem, kuru vienības uz Irāku devušās pilnā ekipējumā, ir tik liela, ka esam gatavi bīstamos apstākļos sūtīt kaut pusplikus karotājus. Lai tikai ietu kopsolī ar eiropiešiem!
