Neretiešu Klevu ģimenē šogad divi priecīgi notikumi — Solvitai un Oskaram piedzimuši dvīņi Egīls un Nauris, kuriem nu jau ir septiņi mēneši. Savukārt vecākajai meitai Lindai piedzimusi meitiņa Selīna Simona, kurai
14. augustā apritēja viens mēnesis. Jaunākā meita Evelīna ir lielākā palīdze brāļu auklēšanā.
Būs tikai labāk
Ikvienā ģimenē vecāku lielākais prieks ir veseli, smaidīgi un laimīgi bērni, tomēr daudzbērnu ģimenē mātes un tēva ikdiena atvašu vajadzībām pakārtota vairāk nekā citās, jo arī vajadzību un rūpju ir krietni vairāk. Saruna ar neretiešiem ir par to, kā dzīvot, lai ikdienas rūpes, bezdarbs un visas citas sadzīviskās vajadzības neaizēnotu prieku par iespēju plecu pie pleca dzīvot kopā trijām paaudzēm, un ikdienu padarīt ar krāsaināku.
“Man ir tāds raksturs — vienmēr esmu jutusi vēlmi par kādu rūpēties. Meitenes jau izaugušas, un mums ļoti gribējās dēlu. Kad uzzināju, ka gaidāmi dvīņi, pirmais, ko pateicu vīram: labi, ka tu sēdi! Protams, viena bērniņa vietā gaidot divus, lauzījām galvu, kā iztiksim, kā izdzīvosim, kā tiksim ar visu galā. Tomēr viss ar laiku kaut kā nostabilizējas, pamazām atrisinās, un es esmu pārliecināta, ka būs tikai labāk,” teic Solvita.
Paplašinās saimniecību
Pagaidām ģimenes vienīgais iztikas avots ir bērnu pabalsts, kas abiem dvīņu puikām kopā ir mazliet vairāk par 340 eiro. Oskars meklē darbu, pagaidām strādā gadījuma darbus, brīvdienās aizvietojot strādniekus: “Vienīgo iespēju dabūt darbu redzu, braucot prom no šejienes. Neceru, ka Neretā radīsies darba vietas vai es te atradīšu stabilu darbu. Apsvērām domu visiem pārcelties uz pilsētu, taču ar maziem bērniem tas būtu pārāk grūti, turklāt arī dārgi. Labākais risinājums būs man vienam braukt strādāt.”
Ģimene stāsta, ka vienīgā izdzīvošanas iespēja ir, paplašinot saimniecību. Solvita iecerējusi palielināt lopu skaitu, paplašināt dārzu, lai visu ģimenei vajadzīgo varētu izaudzēt, lai pašiem arī turpmāk būtu savi piena produkti, olas un gaļa: “Citu izeju neredzu, kā tikai saimniekot laukos. Līdz šim mums ļoti palīdzēja Iveta, kuras saimniecībā es strādāju līdz dvīņu piedzimšanai.”
Linda iesaistās sarunā un teic, ka ģimene nevar sūdzēties — pietiek visam, ne tikai pamatvajadzībām, ne tikai mazuļu lietām, iznāk gan aizbraukt atpūsties, gan atlicināt naudu savam priekam.
Tiek arī uz zaļumballi
“Katra diena ir citāda. Ir saulainas, bet ir arī drūmas dienas, kad nolaižas rokas un liekas: viss, vairs nevaru. Bet bērnu dēļ vienmēr ir bijis vērts pasmaidīt, un viņi jau ir tie, kuri palīdz pārvarēt šos grūtos brīžus. Ar puikām tikt galā ļoti palīdz Evelīna, bez viņas man klātos grūti. Linda izlēmusi līdz meitiņas gada vecumam padzīvot pie mums Neretā, tā viņai ir drošāk, jo es vienmēr esmu līdzās, varu palīdzēt ar padomu un ieteikt, ko darīt. Mazulītei arī lauku gaiss nāks par labu. Pēc tam Linda plāno atgriezties savā darbavietā Rīgā, lielveikalā ‘‘Rimi”, un meitiņu audzinās kopā ar viņas tēti Intaru” stāsta Solvita. Ģimene aizrautīgi stāsta par dvīņupuikām, par katra raksturu, jo Egīls un Nauris, kā jau īsti džentlmeņi, sabiedrībā uzvedas priekšzīmīgi — abi ir smaidīgi, omulīgi, ieinteresēti apkārt notiekošajā un iesaistās sarunā, kā kurš prot. Māsa Evelīna gan teic, ka brāļi mājās bieži vien parāda savu raksturu, ja kaut kas nepatīk, var labu brīdi arī brēkt.
“Vēl jau cenšos aprast ar domu, ka esmu gan jaunā māmiņa, gan vecmāmiņa, taču visā šajā lietā ir arī savs labums: mazuļus pieskatām pēc kārtas — esam sarunājuši, ka meitenes uzraudzīs brāļus un palaidīs mūs uz pēdējo šīs vasaras zaļumballi, bet uz iepriekšējo ballīti mēs palaidām māsas, pieskatot mazmeitiņu,” stāsta Solvita.
