SIA “Pļaviņu delikateses” ražotos gaļas produktus pircēji iecienījuši daudzviet Latvijā. Uzņēmuma ražotne, kur gatavo tik gardas lietas ar Pļaviņu vārdu, ilgus gadus darbojās Madonā. Tagad tā mājvietu guvusi pašā Pļaviņu malā — Gostiņos, kur tiekos ar uzņēmuma saimniekiem Irīnu Diču un Ingusu Balto.
Izaudzē paši
Uzņēmumā ražo vairāku veidu gaļas ruletes, rolādes, cepto produkciju, desas, pastētes, galertus, marinējumus un kūpinājumus. Visu grūti pat uzskaitīt. Papildus ir arī cepta zivs fileja želejā, un šobrīd sāk gatavot tītara gaļu.
— Saviem produktiem nepievienojam nekādus mākslīgus garšas uzlabotājus vai konservantus. Tā ir dabīga gaļa ar garšvielām un dārzeņiem. Turklāt viss svaigs, jo gatavojam uz vietas, un tas ir roku darbs. Ir dienas, kad darbiniece nomizo 15 kilogramus ķiploku vai nedēļā simt kilogramu sīpolu, jo kaltētus dārzeņus vai pulveri neizmantojam. Kaltētas ķiploku šķēlītes vienīgi pēc receptes pievieno konkrētai rolādei. Līdz ar to realizācijas termiņi nav ļoti ilgi, bet esam pārbaudījuši, ka, piemēram, gaļas galertu ledusskapja temperatūrā desmit dienas var uzglabāt droši, — stāsta Irīna.
Visus dārzeņus, ko izmanto produkcijā, viņi izaudzē paši savā saimniecībā, papildus arī zemenes pārdošanai. To, kā pietrūkst, iepērk no zemnieka, ar ko sadarbojas jau ilgstoši. Gaļas piegādātāji ir pārbaudīti uzņēmumi, un pēdējā laikā visveiksmīgākā sadarbība izveidojusies ar uzņēmumu no Smiltenes un Igaunijas “Rakveri”. Tur gaļa ir dārgāka, bet toties nemainīga kvalitāte. Ražotājiem nepieciešams sadarbības partneris, kas nodrošina arī nepieciešamo daudzumu. Piemēram, Ziemassvētku laikā “Pļaviņu delikateses” pārstrādā ap 3,5 tonnām gaļas, un mazas saimniecības tādu daudzumu nespēj nodrošināt. Šī iemesla un kvalitātes dēļ pilnībā atteikušies no privātajiem piegādātājiem.
Sver līdz gramam
Irīna un Inguss stāsta, ka visu produktu receptes ir pašu veidotas un nereti paiet ilgs laiks, līdz sasniedz pilnību. Grūti iedomāties, ka vienas marinādes izveidei pagājis pusgads, lai panāktu vajadzīgo garšu, un katra pievienotā garšviela mērīta līdz gramam.
Produkcijas klāstā tagad ir arī putraimu desa. Neraugoties uz cenu, pieprasījums tai ir liels, un nedēļā viņi pārdod ap 200 kilogramiem. Irīna stāsta, ka parasti desas pildījums vārīts sešos katlos, bet nesen “iepriecinājusi” pavāres, ka būs astoņi… Viņa joko — pašas vainīgas, ko tik garšīgu gatavo!
Dažādībai viņi ņem pārdot arī citu ražoto produkciju, piemēram, kūpinātas zivis vai to produktus, bet no uzņēmuma Lietuvā — auksti kūpinātus un vītinātas gaļas produktus, kuros arī ir tikai dabīga gaļa.
Jurģi atmaksājas
Telpās Madonas centrā uzņēmuma ražotne darbojusies teju 13 gadu, bet atvērtā tirdzniecības centra “Konzums” īpašnieks neatlaidīgi saucis pie sevis. Beidzot piekrituši, viņš palīdzējis pārcelties, un jau daudz plašākās telpās nostrādājuši četrus gadus. Tomēr šī gada sākumā izveidojās situācija, ka tās bija nepieciešamas tirdzniecības centra kafejnīcai, un gaļas produktu ražotnei kopīgiem spēkiem meklējuši citu vietu. Apskatot vairākas, bijušais viesu nams pie Aiviekstes tilta Gostiņos šķita piemērots. Tur bija gan pietiekami plašas telpas ražotnei, gan pašiem dzīvošanai. Ar īpašniekiem izdevās veiksmīgi vienoties par īpašuma iegādi un varēja sākt iekārtoties.
Irīna stāsta, sākotnēji domājuši, ka ieguldījumi būs mazāki, bet vajadzēja remontēt un pielāgot telpas ražotnes vajadzībām. Katrā ziņā tagad viņi ir ieguvēji — telpas pašu, un nevajag maksāt par īri.
No Madonas uz Gostiņiem līdzi pārnāca arī lielākā daļa darbinieču, bet daļa strādnieku piesaistīti uz vietas. Irīna atzīst, ka daudzu uzņēmumu lielākā problēma ir labi darbinieki, tāpēc viņa ļoti novērtē savas ilggadējās pavāres. Katra gatavo savu produkciju un savu darbu pārzina tik labi, ka var neskatīties, ko viņas dara, jo viss būs kārtībā.
Paši dodas pie pircēja
Madonā saglabāts veikals, kur pārdod uzņēmuma produkciju, un izveidotas papildu pārdotavas citviet. Tomēr galvenokārt viņi darbojas izbraukuma tirdzniecībā — Pļaviņās, Ērgļos, Jēkabpilī, Rīgā, Kauguros, Alūksnē un tagad arī Tīnūžos, kā arī visos iespējamajos gadatirgos visā Latvijā. Tāpēc darbs tiek organizēts tā, ka no pirmdienas līdz trešdienai notiek ražošana, lai nedēļas nogalē to visu var realizēt.
— Uz jaunu vietu vispirms dodamies paši, jo cilvēkiem daudz jāstāsta par produktiem. Tāpēc vakarā nereti vairs nevar pat parunāt, cik pa dienu nogurst. Kad cilvēki jau nogaršojuši un iepazinuši, nāk atkal un zina, ko grib. Nereti gribas kaut ko pamainīt, lai ir vēl labāk, bet pircējiem vajag to, pie kā pieraduši. Kūpinātā gaļa mums ir diezgan tumša, bet, kad tā ir gaišāka, prasa, kur mūsu gaļa. Dažkārt grūti pārliecināt, ka tā ir mūsu ražotā un tikpat garšīga, bet viņiem vajag to, pie kā pieraduši. Vienmēr arī ieklausāmies, ko saka pircējs — kas pievienots par daudz vai maz, un cenšamies to ievērot, lai sasniegtu vislabāko rezultātu. To atgādinu arī savām pārdevējām, — saka Irīna.
Šobrīd pieprasījums noteikti pārsniedz uzņēmuma iespējas, bet pagaidām nav domāts palielināt ražošanu, jo tas prasītu jaunus ieguldījumus. Irīna ar Ingusu atzīst, ka ražošana noteikti nav viegls bizness, bet ir rasta sava niša un vieta tirgū, un šāda neliela uzņēmuma pastāvēšana iespējama tikai tad, ja pārdod pašu ražoto produkciju.
Darbojoties jaunajā vietā, ir arī jaunas idejas. Tāda ir iecere pie ražotnes atvērt savu veikalu, lai produkciju var iegādāties uz vietas, rīkot nelielus tirdziņus, kur var atbraukt arī citi ražotāji. Jau tagad cilvēki nereti iegriežas, lai kaut ko nopirktu. Ir arī pasūtījumi banketiem. Viņi jau pieraduši, ka iepriekšējā dzīvesvietā Krievciemā, netālu Aiviekstes pagastā, kur arī bija tirdzniecības vieta, pircēji dažkārt ieradās pat agrā rīta stundā. Laukos cilvēki ilgi neguļot… Tomēr svētdienas gan Irīna ar ģimeni iekārto tā, lai varētu atpūsties, un tad ar jauniem spēkiem sākt nākamo darba nedēļu. ◆
