Ir rudens, un Pļaviņu novads atkal saskaitījis savus dārgakmeņus — laulātos pārus, kuriem šogad ir zelta, smaragda un dimanta kāzas. Kopā laulībā aizvadīti 50, 55 un 60 gadi, un tādu ģimeņu Pļaviņu novadā ir 14 — tāpat kā pērn.
Humors un piekāpšanās
Šo bagātīgo un ilgo dzīves pieredzi Pļaviņu dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Vija Liepiņa pasākuma sākumā vistrāpīgāk raksturoja ar dzejas rindām: “To ilgo kopdzīves mūžu uz kāzām nedāvā radi, Zeltam, Smaragdam, Dimantam — vajadzīgi gadi.” Katram pārim tie bijuši dažādi, bet visiem tie piepildīti ar prieku, rūpēm, darbu, atpūtu un ikdienas laimes riekšavu. Kādam vieglāki, kādam grūtāki, bet vienmuļi noteikti nē. Par spīti visām dzīves vēja pūsmām vai vētrām, šie cilvēki pratuši palikt kopā. Viņus šajos īpašajos svētkos sveica Pļaviņu novada domes priekšsēdētājs Aigars Lukss, tuvie un mīļie cilvēki, bet ar dziesmām — vīru kopa “Rūžupes veiri” no Latgales.
Zelta kāzas šogad svinētas deviņās Pļaviņu novada ģimenēs. Ārijas un Vladimira Paškovu dzimtā vieta ir Sunākste, bet pa īstam viņi satikušies Pļaviņās. Tur arī reģistrēta laulība. Pļaviņieši Āriju atceras kā pārdevēju Pļaviņu patērētāju biedrības veikalos, bet Vladimirs bijis autovadītājs, un pēdējā darbavieta līdz aiziešanai pensijā bija neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādē Pļaviņās. Ģimenē izaudzinātas divas meitas — Kristīne ir Rīgā, bet Valda strādā Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos”.
Aktīvie aiviekstieši Ērika un Jānis Gabranovi apprecējās Valmierā. Ērika tur strādājusi Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, bet Jānis sameklējis autovadītāja darbu tuvāk izredzētajai.
Par tālāko dzīvesvietu abi gan izvēlējušies savu dzimto pusi un atgriezušies Aiviekstē, kur strādāja Pļaviņu padomju saimniecībā. Tagad abi jokojot brīnās, kā izdevās kopā tik ilgi nodzīvot! Acīmredzot palīdzējusi humora izjūta, bērni un mazbērni.
Arī Anfisa un Ivans Račicki ir aiviekstieši. Izaudzinājuši dvīņus — dēlu Sergeju un meitu Allu, tagad priecājas par diviem mazbērniem. Par savu sieviņu Ivans saka — viņa Anfisa savulaik bija ļoti skaista, un arī tagad ir ļoti skaista!
Leonarda un Markels Maksimovi ir viens no pāriem, kuri apprecējās jauni. Leonardai bija 18 gadu, Markelam — 21. Toreiz abi dzīvoja Daugavpils pusē. Kad Markels sāka strādāt Pļaviņu Nerūdas izrakteņu kombinātā, ģimenei piešķīra dzīvokli Pļaviņās. Līdz aiziešanai pensijā Leonarda strādāja par dežuranti Odzienas ielas dzelzceļa pārbrauktuvē, kad tur vēl bija daudziem zināmās “būdiņas”. Viņu ģimenē ir divi bērni — Svetlana un Vjačeslavs ar savām atvasītēm.
Zeltkāznieki Ausma un Jānis Platkoji kāzas svinēja tieši Jāņu dienā. Kopā izaudzinājuši un izskolojuši trīs bērnus — Normundu, Jāni un Evitu. Ausma allaž bijusi aktīvāka, bet Jānis klusāks. Paši atzinuši, ka varbūt kādreiz “lūpu uzmetuši”, bet strīdējušies tā pa īstam neesot.
Svin trīs dienas
Savukārt Regīna un Arvīds Gruduļi kāzas svinēja trīs dienas — gan sievas mājā Līksnā, gan vīra dzimtajās Pļaviņās, kur arī pārcēlušies dzīvot. Abi uzcēluši savu māju, izaudzinājuši dēlu Jāni un meitu Līgu, ir trīs mazbērni. Šo pāri vieno ticība un Pļaviņu katoļu baznīca, kur Arvīds ir draudzes priekšnieks.
Velta un Jānis Kaņepēji saskatījušies darbavietas “Jēkabpils autoparks” rīkotajā ekskursijā. Tur meitene ar garajām bizēm iekritusi Jānim sirdī. Kaut gan raksturi abiem nebūt nav līdzīgi, ģimenes pavards nosargāts. Viņiem ir četri bērni un deviņi mazbērni. Abi ir darbīgi — Velta dejojusi deju kolektīvā “Daugaviņa” un darbojusies dramatiskajā pulciņā, tagad cep tortes un raksta dzeju, bet Jānis savulaik palīdzējis sargāt sabiedrisko kārtību un piedalījies 1991. gada barikādēs.
Austra un Staņislavs Butāni studēja agronomiju Jelgavā, kur arī ieskatījās viens otrā. Sākumā strādājuši Bauskas rajonā, bet tad viņus pārvilināja uz sovhozu “Pļaviņas”. Izaudzināta meita Jana un dēls Jānis, abi priecājas par mazmeitām un mazmazmeitiņu Evelīnu. Viņu kopdzīves “atslēga” — kad darba ir pāri galvai, nav prātā strīdēšanās!
Dzidra un Edgars Korotkeviči atzīst, ka kopumā dzīve nodzīvota labi. Dzidra bijusi aptiekāre, bet Edgars inženieris — elektriķis. Viņiem ir divi dēli — Andris, kurš arī dzīvo Pļaviņās, un Agris, kurš ar savu ģimeni dzīvo Baldonē, bet strādā Rīgā un gājis tēva pēdās, strādā “Latvenergo”. Pārim ir trīs mazmeitiņas.
Prieks par jauno
paaudzi
Smaragds ir vērtīgs, skaists un arī rets dārgakmens. Pļaviņu novadā tādi šogad ir trīs. Viens no viņiem — Mirdza un Haralds Ruļļi. Haralds bija šoferis kolhozā “Selga”, Mirdza — Klintaines pagasta septiņgadīgās skolas skolotāja. Vēlāk Mirdza pati vadījusi laulību ceremonijas, un abi bijuši vedēji daudziem pāriem. Tagad lielākais prieks viņiem ir, kad sabrauc bērni, mazbērni un mazmazmeitiņa Hanna. Tad viņu māja Klintaines pagastā ir piepildīta skaistām emocijām.
Lidija un Romualds Butrimi savulaik iepazinušies, strādājot Pļaviņu dzelzceļa stacijā. Romualds bija stacijas dežurants, bet Lidija pārmijniece. Izaudzināta meita Ļena, kas dzīvo netālu. Viņa atzīst, nekad nav dzirdējusi vecākus runājam sliktu par kaimiņiem vai citiem. Vecāki ieaudzinājuši izturēties ar cieņu pret cilvēkiem, un tā viņa audzinājusi savus dēlus Igoru un Oļegu. Abu Butrimu vaļasprieks ir ogošana un sēņošana. Ja arī ziemā sarodas visādas sāpes, tad vasarā vai rudenī nekas vairs nesāp — jāiet mežā!
Anastasija un Indulis Tilheni apprecējās zīmīgā datumā — 1. septembrī. Anastasijai tad bija 18 gadu, bet Indulim par desmit vairāk. Izaudzināti trīs bērni, ir četri mazbērni un divas mazmazmeitiņas, kas dod vislielāko un patiesāko prieku, jo jau bijis piemirsies, kādu prieku dzīvē rada pavisam mazi bērni.
Dimanta mirdzumā
Dimants simbolizē to, ka pilnīgi nekas nevar izjaukt šīs attiecības. Šajā mirdzumā Pļaviņu novadā ir divas ģimenes. Ausma Maruta un Alberts Dambergi laulību reģistrēja Liepājā, kas ir Alberta dzimtā puse, bet Ausma ir pļaviņiete. Par labas kopdzīves noslēpumu Dambergi nosauc piekāpšanos. Vienreiz tas jādara vienam, citreiz otram, bet jāpiekāpjas. Dambergi Klintaines pagastā dzīvo mājā ar skaistu nosaukumu — “Dārgakmeņi”. Viņiem ir divi dēli, trīs mazmeitas.
Otrs dimanta pāris arī ir klintainieši — Valija un Jānis Viktors Putraimi. Raugoties uz viņiem, šķiet, gadu nasta šiem cilvēkiem gājusi secen. Abi mundri, aktīvi un smaidīgi.
Šis pāris laulājās Klintaines pagastā, un arī viņi daudziem bijuši vedēji. Par savu kopdzīvi Jānis saka: “Visā esmu pateicīgs savai sieviņai. Esmu pateicīgs liktenim, ka man ir tik laba sieva!” Valija tam piekrīt, smaidot uzlūkojot savu vīru. Kā cimds ar roku.
Un atkal kā pirms 50, 55 vai 60 gadiem vīri saņēma savu sievu rokas, dzirkstīja šampanietis un skanēja kāzu valsis. Tālāk kopā ejams mūžs. ◆
