Šonedēļ Latvija dzīvo simtgades Dziesmu un Deju svētku noskaņā. Daudzu iepriekšējo svētku dalībniece, tagad skatītāja un klausītāja ir arī pļaviņiete Staņislava Kalniņa. Ilggadēja mūzikas skolotāja un koru diriģente gan skolā, gan Pļaviņu novada kultūras centrā. Arī es savulaik dziedāju viņas vadītājā skolēnu korī un zinu, ka skolotāja savu darbu vienmēr veikusi ar vislielāko atdevi, to pašu prasot arī no saviem dziedātājiem.
Citur tādu izjūtu nav
— Jutāt līdzi savam Pļaviņu novada sieviešu korim “Loreleja” pirmssvētku laikā?
— Protams! Biju aizbraukusi uz skati un došos arī uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu Mežaparka estrādē. Priecājos par dziedātājām, jo viņas ir spēcīgākais koris savā grupā reģionā. Arī iepriekš kolektīvam bija augsts līmenis, ko sasniedzām ar lielu darbu. Pēdējos gadus vairs nestrādāju ar šo kolektīvu, bet tas joprojām ir tuvs.
— Svētkos esat bijusi vairāk kā dalībniece?
— Noteikti, un grūti saskaitīt, cik daudzi aizvadīti. Esmu bijusi gan kā kora dalībniece, gan diriģente skolēnu un pieaugušo koriem. Tas viss bija interesanti. Kad esi lielajā kopkorī un tas skan, tās ir tādas emocijas, ko nevar ne aprakstīt, ne izstāstīt. Turklāt visu to daudzumu vada viens cilvēks, par ko ārzemnieki daudzkārt brīnās. Citur tādas izjūtas iegūt nevar, un šis pasākums ir mūsu Latvijas fenomens. Tad visvairāk jūties piederīgs savai valstij. Pēc svētku noslēguma pasākuma iedibinājusies kopdziedāšanas tradīcija, kas arī visus spēcīgi vieno. Dažkārt domāju — ja mēs arī ikdienā tādi būtu, daudz kas mainītos uz labu. Reiz satiku savu bijušo skolnieci, un viņa atzina, ka pie mums nav tā kā ārzemēs, kur visi lielākoties nāk pretī smaidīgi, bet te vairāk ir drūmas sejas. Tā arī ir. Atceros, pirms vairākiem gadiem kopā ar Pļaviņu jaukto kori, ko tolaik vadīja Ieva Lazdāne, atgriezāmies no Somijas. Es raudāju, jo Rīga mūs sagaidīja pelēka ar drūmiem cilvēkiem. Vēl tagad kaimiņzemē Lietuvā cilvēki, manuprāt, ir daudz atvērtāki un smaidīgāki. Tomēr pamazām tas mainās arī Latvijā.
— Koru repertuārs vienmēr paticis?
— Ir tādas, kuras pārņem visu dvēseli un skan gadu gadiem. Daudzas mūsu komponistu klasiķu dziesmas ir liela bagātība, kas dvēseli paceļ tādos augstumos! Citas savukārt pēc svētkiem “nogulst plauktiņā”, jo neiedzīvojas. Ja dziedātājam jāmokās, tad arī nav ilgstoša rezultāta. Padomju laikā bija arī obligātās dziesmas, bet nekas, dziedājām, jo melodijas jau nebija sliktas.
— Labāk patika būt dziedātāju pulkā vai diriģēt?
— Uz to iepriekš nav nācies atbildēt. Dziedājusi esmu jau skolā, kur biju gan ansambļu un koru dalībniece, gan soliste un duetā. Kad mācījos Rīgā, izturēju konkursu un aizgāju dziedāt uz Leonīda Vīgnera vadīto kamerkori. Man tik ļoti gribējās redzēt, kas notiek aiz “dzelzs priekškara”, un sapratu, ka ar šo kolektīvu būs tāda iespēja. Uz ārzemēm Vīgneru nelaida, bet daudz izbraucām Padomju Savienību. Dziedāšana pie viņa ir mana augstskola, jo daudz iemācījos un paņēmu arī sev. Daudzās situācijās esmu sev jautājusi — kā būtu darījis viņš? Apzinājos laiku, kad jābeidz dziedāt, jo balss vairs nebija iepriekšējā, un tad vairāk pievērsos diriģēšanai, kas man arī patika.
Bērniem jādzied
— Daudzi noteikti atceras, kā skolotāja Kalniņa visus skolēnus mēģināja iesaistīt korī, bet tās tomēr ir patīkamas atmiņas, jo bijāt prasīga, bet labestīga.
— Ne vienmēr bērns apzinās, ko grib un var, tāpēc vajadzīgs pamudinājums. Kritizējam pagājušo sistēmu, bet tolaik visiem vajadzēja dziedāt, un tas bija labi. Varbūt arī manā laikā daudziem nepatika, ka jāiet uz kori, bet vēlāk teikuši paldies. Sen pierādīts, ka mūzika ļoti labvēlīgi ietekmē cilvēka attīstību, un šī prasme dzīvē vienmēr var noderēt. Reiz kādā koncertā Rīgā nāca pretī vīrietis un mani sveicināja, vai es viņu atceros? Protams, nē! Viņš atgādināja, ka esot mans bijušais skolēns, kuram savulaik dziedāšanā ieliku trijnieku (tolaik sekmes vērtēja piecu ballu sistēmā — aut.), bet viņš tomēr dzied un pateicās par “dresēšanu”. Ja ko daru, gribu izdarīt to labi. Arī saviem dziedātājiem vienmēr esmu teikusi, ka nevajag cīnīties par vietu, bet izdarīt visu iespējamo, un tad arī būs rezultāts. Ja tas sasniegts, tad šo līmeni jāspēj noturēt.
— Nereti vecāki aizbildinās, ka bērnam nav tā saucamās dziedamās balss. Vai dziedāt var visi?
— Noteikti, un šo prasmi var attīstīt. Ja šobrīd bērni skolās nedziedās, tādu Dziesmu svētku mums var arī nebūt.
Apsteidz pieredzējušākos
— Kur pati mācījāties?
— Pamatskolā Secē, jo tā bija tuvākā dzīvesvietai, bet vidusskolu beidzu Jaunjelgavā. Tad mācījos par dziedāšanas skolotāju Rīgas Pedagoģiskajā skolā, kur apguvu arī diriģēšanu. Atceros, ka bērnībā ļoti gribēju mācīties mūzikas skolā, bet tuvākā no mājām bija Jēkabpilī, jo dzīvojām Daugavas kreisajā krastā pretī Koknesei. Nebija tādu apstākļu, lai turp nokļūtu, un šis nepiepildītais sapnis manī gruzd visu mūžu. Klavieru spēli sāku apgūt tikai 18 gados jau Rīgā, un diemžēl šī prasme man nav augstā līmenī. Diriģēšanas eksāmenu kārtojām kopā ar Latvijas Konservatorijas studentiem, un no visiem biju labākā. Skolotāja pieskrēja klāt, apskāva un teica, ka tālāk man ceļš tikai uz Konservatoriju.
— Tur tomēr nestudējāt?
— Tolaik apstākļi ģimenē bija tādi, ka nevarēju to atļauties, un vajadzēja strādāt. Tad arī nebija neklātienes studiju. Tas gan manī smeldza visu mūžu, bet to atsvēra paveiktais, jo bieži ar savu vidējo izglītību izdarīju vairāk nekā izglītotāki speciālisti.
— Kur bija jūsu pirmā darbavieta?
— Man bija pieprasījums no Ogres, bet Izglītības ministrijā pateica, ka pēc sadalījuma jādodas uz Vaboles vidusskolu Daugavpils rajonā. Spurojos pretī, jo mani taču gaidīja Ogrē! Grupas audzinātāja gan brīdināja, lai apdomājot, ko darot, jo tā pat diplomu varēju zaudēt. Samierinājos un parakstīju piekrišanu, bet tad pēkšņi paziņoja, ka jāiet strādāt uz Sakstagalu. Atkal biju sašutusi, kāpēc man vienīgajai grupā šādas likstas! Vēlāk uzzināju, ka skolas direktors meklēja labu dziedāšanas skolotāju, jo vienīgi šajā jomā tur nebija augstu rezultātu. Viņš mani daudz atbalstīja, un jau drīz ar skolas kori devāmies uz Dziesmu svētkiem. Koru skatē starp visiem atzītajiem kolektīviem ieguvām pirmo vietu, un man, tādam sīkam skuķēnam, iedeva ceļazīmi uz Gruziju. Man bija ļoti labas attiecības ar skolēniem. Pēc dabas nebiju bravūrīga, bet, ja vajadzēja aizstāvēt savus dziedātājus, cīnījos un varēju pateikt savu vārdu arī vadībai. Sakstagalā mani ļoti gribēja paturēt, bet gribēju pārcelties tuvāk vecākiem, jo tētis smagi saslima un vēlāk mamma palika viena. Tā nokļuvu Pļaviņās, un darbs turpinājās. Mācīju bērniem dziedāšanu, pati dziedāju un vadīju korus. Skolā ļoti gribēju audzināt klasi, lai varu redzēt sava darba augļus, un šo sapni piepildīju. Ar saviem 9. klases skolēniem piedalījāmies konkursā, kur piekāpāmies tikai Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 12. klases ansamblim.
Mūzika vieno visus
— Jūsu bērniem arī mūzika tuva?
— Dēls Edgars sāka mācīties mūzikas skolā, bet nepabeidza, jo saslima un ilgi vajadzēja ārstēties. Mācībām mūzikas skolā viņš pieteicās pats. Par to stāstīja bērnudārzā, un viņš ar draugu izdomāja, ka šo mācību dēļ dārziņā nebūs jāguļ diendusa… Meita Evita pabeidza gan klavieru, gan flautas nodaļu, bet ar mūziku šobrīd neviens nav saistīts. Evita sākumā domāja, bet tad izvēlējās kaut ko pilnīgi pretēju — studēt ekonomiku Rīgas Tehniskajā universitātē. Kaut kas no mūzikas tomēr palicis katram. Evita dziedāja pie Inta Teterovska korī “Balsis”. Tad aizbrauca strādāt uz Varšavu, bet pēc sešiem gadiem atgriezās mājās, jo ļoti ilgojās pēc Latvijas. Tagad man ir mazbērni — dēlam dēliņš un meitai meitiņa.
— Jūsu dzimtas poliskās saknes meitai tomēr nebija tik spēcīgas, lai paliktu Varšavā?
— Acīmredzot. Mani abi vecāki ir poļi no Baltkrievijas un uz Latviju pārcēlās 1939. gadā, sākot strādāt pie saimnieka, kur arī satikās. Līdz skolai mājās sarunvaloda bija poļu, bet tad mamma pateica, ka runāsim latviski, lai mācīties ir vieglāk. Kā bērns par to priecājos, bet ar laiku poļu valoda aizmirsās. Daudzkārt domāju, ka vajadzētu atkal mācīties, bet vienmēr pietrūka laika. Mazmeita Varšavā sāka iet bērnudārzā un, tiklīdz dzird poļu valodu, saausās, jo vārdus jau atceras.
Kad pēc Atmodas kārtojām dokumentus, man sākumā nepiešķīra Latvijas pilsonību, par ko biju ļoti sašutusi. Man taču nav citas dzimtenes, visu mūžu esmu dzīvojusi tikai Latvijā, vīrs un bērni latvieši! Nekādu eksāmenus negrasījos kārtot, un beigās tomēr iedeva.
— Jūsu vīrs Elmārs tomēr nav saistīts ar mūziku, bet ir bijis fizikas skolotājs. Kas saveda kopā?
— Grūti pateikt, kāpēc tās zvaigznes sastājās. Tam ir arī savas priekšrocības, jo vīrs ir praktisks un daudz ko prot. Kad meitai vajadzēja studēt, viņš fizikā daudz palīdzēja, jo viņai, tāpat kā man, šis priekšmets skolā bija tā ne visai. Elmārs arī dziedāja korī, un mūs abus saista koncerti, teātris un iespēja kaut kur aizbraukt. Mūziķi jau bieži ir “pa gaisu”, un ir labi, ja kāds piezemē.
— Vienā no iepriekšējām sieviešu kora jubilejām dāmas teica, ka viņām tomēr esot kolektīvā viens vīrietis, kurš svētkos pasniedz ziedus, šampanieti un palīdz kādu smagumu panest. Tas ir jūsu vīrs Elmārs. Šo atbalstu bieži izjūtat?
— Cik iespējams, Elmārs brauc līdzi uz koncertiem un daudz mani atbalstījis. Parasti jau teic, ka darbu nevajag nest uz mājām, bet man nekad tas nav izdevies. Mūzika vienmēr bijusi mana dzīve, un labi, ka divi cilvēki var būt uz viena viļņa.
— Ikdienā no savas mājas logiem raugāties uz Daugavu pāri ceļam. Tā ir laba sajūta?
— Šajā mājā esam no 2004. gada, pirms tam dzīvojām dzīvoklī. Sākām domāt, ka pensijā labiekārtotu dzīvokli būs grūti apmaksāt. Gribējās arī, lai var pa zemi parušināties. Skatījāmies dažādus īpašumus, bet kaut kur laukos tomēr nē, jo tās atkal ir jaunas grūtības, īpaši, ja kāds no mums paliek viens. Man nav pat autovadītāja apliecības. Braukt pratu, un man bija plāns pēc vieniem Dziesmu svētkiem apmeklēt kursus, bet gaidīju meitu, un vīrs atrunāja, lai mazāk satraukumu. Tā tas palika. Tagad par to nebēdāju, jo ģimenē visi ir autovadītāji.
Kad apskatījām šo māju, tā bija drausmīgā kārtībā un man nemaz nepatika. Tomēr vīrs bija tikai par to un neko citu. Viņa intuīcija izrādījās pareiza. Lai arī vajadzēja ieguldīt lielus līdzekļus un darbu, tā ir mūsu paradīze ar Daugavu aiz logiem. ◆
