Vakar kādā portālā izlasīju ļoti skumju (tā bija rakstīts) ziņu: jūras velšu cienītāji ik dienu apēd līdz 11 000 plastmasas mikrodaļiņu, to brīdinājis kāds Eiropas sirdī — Beļģijā — dzīvojošs doktors. Aprēķināts, ka ūdenī peld vairāk nekā pieci triljoni plastmasas mikrodaļiņu. Šīs mikrodaļiņas iekļūst zivīs, vēžveidīgajos, gliemenēs un citos ūdens iemītniekos. Plastmasas daļiņas nokļūst mūsu ķermenī un var tur palikt kādu laiku. Vai ķīmiskās vielas, kas izdalās no šīs plastmasas, saindē organismu? Precīzi gan tas nav zināms, bet zinātnieks to vēlas noskaidrot. Es domāju, ka viņam nav ko uztraukties. Nekas slikts tas nevar būt. Manuprāt, zinātnieki būtu šokā, ja izpētītu Indriķa ķermeni, cik plastmasas daļiņu mīt viņa ķermenī — noteikti divreiz vairāk nekā ūdenī. Savu iecienīto alu viņš taču pērk plastmasas pudelēs jau vairāk nekā 20 gadu. Man pat šķiet, ka mums brīvvalsts laikā izveidojusies plastmasas monstru suga. Visi, kas dzer no plastmasenēm, ir gana ņipri, bet man te mugura sāp, te galva. Acīmredzot organismā par maz plastmasas. Un cik tad tā okeāna zivtiņa to plastmasu dabū? Nav kā pie mums. Kad nokūst sniegs — pilnas ceļmalas ar plastmasas pudelēm. Mēs taču bez plastmasas nevaram dzīvot, pretējā gadījumā mums veikalos būtu pudeļu nododamie aparāti, kā tas, piemēram, ir Igaunijā.
Izabella
