“Visu mūžu esmu bijis darījumu cilvēks. Lai gan gadu daudz, apstāties negrasos, vēl darāmā gana,” par sevi teic Andrejs Gāga no Staburaga pagasta. Dzīves ceļi veduši pa dažādām Latvijas vietām, bet dzimtā puse arvien saukusi atpakaļ.
Andreju Gāgu satiku pavisam nejauši. Viņa dzīve bijusi dažādiem notikumiem bagāta. Omulīgais kungs, kurš teju visu mūžu strādājis celtniecībā, acīm mirdzot, smej, ka darboties nebeidz, jo tas palīdz turēties formā.
Grāmatas cienīgs dzīvesstāsts
— Jūs esat dzīvojis dažādās Latvijas vietās, bet liktenis atkal atvedis uz Staburagu.
— Staburagā pagāja mana bērnība un jaunības gadi, bet dzīve mētājusi pa dažādiem Latvijas nostūriem. Taču dzimtā vieta tomēr aicina atgriezties. Mans dzīvesstāsts būtu paprāvas grāmatas cienīgs. Diemžēl rakstīšana nav mana stiprā puse, toties esmu nasks uz citām lietām — jau no dzimšanas esmu tendēts uz darījumiem, varētu teikt, cilvēks ar otro prātu.
— Tātad biznesa lietas nebija jāmācās?
— Nē, kā saka, ja ir iekšā, tad ir! 1953. gadā pabeidzu Vīgantes septiņgadīgo skolu un devos uz Vecumnieku vidusskolu. Mācības turpināju Rīgas celtniecības tehnikumā un Politehniskajā institūtā, kur studēju neklātienē. Vēlāk turpat izmācījos arī par santehniķi. Sākumā strādāju Bauskā, pēc tam Jelgavas uzņēmumā “Latvijas santehniskie darbi”. Pēc laika mani norīkoja darbā Jūrmalā. Būvējām dažādas ēkas, atpūtas kompleksus, sanatorijas. Taču gluži kā skolēnam bija “jāatskaitās” par nedēļā paveikto. Man tolaik nebija dzīvokļa problēmas, pa vienam mājoklim bija gan Rīgā, gan Jelgavā. “Atskaitīšanās” apnika un ar ģimeni nolēmu doties uz laukiem.
Labākais būvdarbu vadītājs
— Kurp devāties?
— Uz Lēdmani. Kolhoza priekšsēdētājs man piedāvāja darbu. Piekritu, bet vēlējos, lai man piešķir zemi un māju. Pie mitekļa netiku, taču zemesgabalu pushektāra platībā gan iedeva. Lēdmanē strādāju par būvdarbu vadītāju, bet arī tur bija “jāatskaitās” par nedēļas laikā paveikto. Man sūtīja pa četrām piecām studentu vienībām, katrā no tām vairāk kā 50 cilvēku. Visi bija jānorīko darbos un jāpārrauga, kā sokas. Gāja laiks, partijas biedri sāka plēsties un nozākāja kolhoza priekšsēdētāju. Man tās šmuces apnika, aizbēgu uz Skulti.
— Vai Skultē gāja labāk?
— Veicās diezgan labi un visnotaļ interesanti. Vismaz nevienam nevajadzēja sniegt pārskatu par to, ko daru. Gadu gaitā ar daudziem iepazinos, un tas atviegloja darbu. Meklēju iespējas, kā ātri nokārtot būvatļaujas un citus dokumentus, neviens nemaisījās. Taču pēc laika Skultes sovhoza direktors mani vēlējās iecelt par priekšnieku, bet kolēģi — par vietnieku. Teicu: nē, tā vis nebūs, eju prom! Rakstīju atlūgumu, bet šis paņem un saplēš: “Lūk, tavs iesniegums!”. Tā kā man bija problēmas ar plaušām, ar tuberkulozes dispansera priekšnieci sarunāju, lai mani nosūta uz Kaķīšiem mēnesi atpūsties un paārstēties. Taču arī tur nebija miera. Mani uzmeklēja nākamais priekšnieks, piedāvājot darbu. Nonācu Katvaros, kur 11 gadu strādāju celtniecībā. Drīz vien kļuvu par rajona labāko būvdarbu vadītāju. Tie bija padomju laiki, vēlāk viss pajuka, bija jāmeklē citas darba iespējas.
Uz Maskavu ar cūkas cisku
— Kādi jums šķita padomju laiki?
— Tolaik nevienam neko par velti nedeva, bet “caur vēderu” varēja pašu vellu dabūt. Kad strādāju Lēdmanē, uz šo pusi slepus braucu pēc betona. Bet reiz aizgāju pie zootehniķa un lūdzu: “Nosprādzini man vienu cūciņu, briesmīgi vajag!”. Sarunāt varēja visu, tā tiku pie gaļas. Pēc Katvariem sāku strādāt ārstniecības augu saimniecībā Korģenē. Tolaik Latvijā tādas bija tikai divas, bet Korģenē esošā bija pakļauta kādai Maskavas ministrijai, kas pārraudzīja ārstniecības preparātu ražošanu, tāpēc katru trešo mēnesi turp braucu ar pārskatiem. Ikreiz līdzi vedu marinādē sagatavotu cūkas cisku. Tolaik ministrijā allaž sēdēja kāda pensionāre. Ieraudzījusi manis atvesto cienastu, noteica: man visādi jāizpalīdz! Tā nu man teju visas durvis bija vaļā — gāju, kur gribēju un kur vajadzēja. Padomju laikā daudzas lietas varēja nokārtot “caur vēderu”, bet tagad ir citādi, tomēr galvenais — jāpielāgojas un jāprot “izžmiegt” sev labumu!
Visi Gāgas radi
— Jums tāds interesants uzvārds…
— Visi Gāgas man ir radinieki, arī ārzemēs dzīvojošie. Piemēram, mana tēva brāļa dēli mīt Anglijā. Attālos rados ir gan dziedātāja Gāga, gan slavenais saksofonists, kas ir tēva brālēna dēls, un arī kāds aktieris. Protams, visus nepazīstu, jo paaudzes grūti apzināt. Vējš mūs “izpūš pa pasauli” un gluži kā Mēness putekļi pazūdam no radu saimes. Skumji, bet bērnu bērni vairs nezina savus senčus.
— Esat atgriezies Staburagā. Ko te iesāksiet?
— Esmu apmeties pie māsas Dzintras, un šobrīd galva ir dažādām idejām pilna. Laiku īsinu, klīstot pa dzimtās vietas takām, aplūkojot, kas mainījies un kas ne. Biju arī pie Liepavota. Savulaik tur Dziesmu svētkus gājām klausīties. Bieži vien sēdēju uz Staburaga klints un ar makšķeri vilku ārā mailītes, bet nu nekā. Visu atceroties, pārņem dīvainas izjūtas. Staburagā mēģināju satikt skolasbiedrus, bet lielākā daļa miruši. Vienu gan izdevās sastapt, bet cilvēks nesaprata, kāda vella pēc esmu atnācis. Tā nu klīdu pa Staburaga apkaimi un ieraudzīju četras kūtis. Sāku tās pētīt, un radās biznesa plāns — audzēšu broilerus un zosis.
Ar bisi dodas izlūkos
— Tik vienkārši? Ieraudzījāt un radās ideja?
— Tieši tā, man galva allaž tā ir strādājusi. Nevarēju saprast: nu kā tā var būt — kūtis tukšas, bet visi logi stikloti. Tiesa gan, durvis bija kaut kur “izgarojušas”. Savulaik Limbažu pusē privatizēju māju un fermu, bet, kad ļaudis uzzināja, ka to nopirku, ēkai pazuda visi logi ar rāmjiem. Ieraudzīju, ka no tiem kāds sev uztaisījis siltumnīcu. Vaicāju, kāpēc manus logus ņēmi? Taču vīrs atbildēja, ka neko neesot aizticis. Nu tā jau ir, kā tu pierādīsi, ja rāmjus neesi parakstījis! Vēlāk pamanīju, ka vandaļi fermai šīferi sākuši plēst nost. Nelāgu domu vadīts, naktī devos pārraudzīt īpašumu. Ārā spoži spīdēja mēness, un es ar bisi devos izlūkos. Uz jumta bija vairāki vīri. Vienreiz izšāvu, un šie aiz bailēm kā zirņi nokrita, metoties bēgt, ko kājas nes. Pēc kāda laika šīferi tik un tā noplēsa, un ēku pamazām izdemolēja.
Valodas problēmas nesagādā
— Varbūt putnu gaļu vedīsiet arī uz ārzemēm?
— Saka jau, ka citās valstīs visa gana, bet tās ir muļķības! Tāpat kā mums, arī viņiem vajag biezpienu, krējumu, kefīru, arī jogurtus un, protams, gaļu. Ja iecerētais izdosies, plānoju sadarboties ar Krieviju, Baltkrieviju un Vāciju. Šo valstu tirgos var izvērsties. Varu nokārtot, ka gan broileru gaļu, gan “Daugavas” ražoto produkciju aizvedīs uz Sanktpēterburgu, kur to viens un divi veikalos pārdos. Nekādu problēmu! Man tas labi padodas, turklāt sadarbībā ar citām valstīm ir pieredze.
— Ko līdzīgu jau esat darījis?
— Vairākus gadus sadarbojos ar Vāciju, tikai citā jomā. Trīs mēnešus man tur kursos mācīja, kā jāšķiro bērzi. Kad iemaņas bija apgūtas, sāku darboties. Apbraukāju dažādas Latvijas kokzāģētavas, nodibināju kontaktus. Vēlāk sašķirotos bērza dēļus sūtījām uz Vāciju. Šādi darbojoties, iepazinos ar vāciešiem, nedaudz apguvu valodu.
Nekad nevienam
nepadodas
— Jūs visu dzīvi ar daudz ko esat nodarbojies. Bet kad tad darījumu cilvēks atpūšas?
— Atpūtai nav laika. Ik mirkli esmu kustībā — domāju, rēķinu, veidoju. Man pat vaļasprieka nav, varbūt tikai makšķerēšana. Patīk izzināt visu jauno, tāpēc ik pa laikam šo to pamācos, pilnveidojot sevi. Pirms kāda laika kursos apguvu bioloģiskās saimniekošanas metodes. Ar kaitīgiem ieradumiem neaizraujos — nesmēķēju un alkoholu nelietoju. Lai gan gadu daudz, man galvenais ir darboties un redzēt paveiktā augļus. Iespējams ir viss, tāpēc vienmēr esmu optimists, kurš visās lietās vispirms cenšas saskatīt pozitīvo. Nekad nevienam nepadodos un pretī dzīves izaicinājumiem eju augstu paceltu galvu.
***
P. S. Šo interviju ar nolūku publicējam pēc vairākiem mēnešiem, lai papildinātu ar jaunākajām ziņām par Gāgas kunga biznesa aktivitātēm. Vakar sazinājāmies ar Staburaga pagasta pārvaldi un noskaidrojām, ka Andreja kungs jau divus mēnešus pagastā nedzīvo, bet daudznozaru kompānijas ‘‘Daugava’’ pamestās kūtis vēl arvien stāv tukšas kā pagājušā gadsimta piemineklis.
