Pirms vairāk nekā desmit gadiem Rīgas ielās galvaspilsētas iedzīvotāji un viesi ieraudzīja ubagus. Tagad viņi jau kļuvuši par neatņemamu pilsētas sastāvdaļu.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem Rīgas ielās galvaspilsētas iedzīvotāji un viesi ieraudzīja ubagus. Tagad viņi jau kļuvuši par neatņemamu pilsētas sastāvdaļu. Šajās dienās Rīgas sociālie darbinieki aptaujā ubagojošus cilvēkus. Akcijas “Kā tev palīdzēt?” galvenais mērķis ir izzināt ubagojošo cilvēku domas, vai viņi vēlas mainīt situāciju, kāda palīdzība viņiem vajadzīga.
Manuprāt, šāda akcija būtu vajadzīga ne tikai lielpilsētā, bet visā Latvijā. Ja, piemēram, Aizkraukles rajonā cilvēki neubago, tas nenozīmē, ka te dzīvo labāk. Vienkārši ubagotājiem nebūtu guvuma. Pēc palīdzības var vērsties sociālajā dienestā, taču ne kurš katrs cilvēks var pārvarēt kaunu un doties turp pēc palīdzības. Turklāt sociālajiem darbiniekiem grūti izlemt, kuram dot un kuram atteikt. Arī iziet ielā ar pastieptu roku ne visi spēj. Vienīgi tie, kuri diedelē grādīgā pudelei, kaunu un pieticību nepazīst. Tad var arī patēlot un mēģināt iežēlināt garāmgājējus.
Prātā palikusi kāda pusmūža sieviete, kura puskrēslā pie kāda lielveikala Rīgā asarām acīs dziedāja tik skaļi, ka bija dzirdams pat divas ielas tālāk. Tā nebija dzērājas dziesma, tas bija izmisuma kliedziens.
Miervaldis Birze sacījis: “Cilvēks neizvēlas laiku, kurā piedzimt un dzīvot, cilvēkam uzlikts par pienākumu izvēlēties, kā dzīvot.” Diemžēl daudziem vārds “dzīvot” jāaizvieto ar vārdu “eksistēt”.
Žēl, ka sabiedrība, pašvaldības, valdība palīdzēt plāno tikai pēc tam, kad cilvēki kļuvuši ubagi vai “bomži”. Nevienu neinteresē, kāpēc viņi tādi kļūst. Ar maziem plāksterīšiem cenšoties izārstēt ielaistas slimības, neko labu nepanāksim.
