Nedēļas paiet manā mazajā uzņēmumā, un, tā kā tam nav savas administrācijas, esmu aktīvi iesaisīta gan tā vadībā, gan ražošanas ikdienā, kārtējos darbos. Nevaru teikt, ka nesekoju līdzi notikumiem valstī, jo vairāk tāpēc, ka, darbojoties Aizkraukles domē, jābūt informētai arī par notiekošo ārpus Aizkraukles. Katrā ziņā par vietējiem jaunumiem uzzinu no laikraksta “Staburags” un portāla. Ar ielūkošanos e-pastā un “Staburagā” sākas mana diena. Svētdienas diena, vakars ir laiks, kad ņemu adīkli, sēžos pie televizora, noklausos ziņu raidījumus, nedēļā svarīgāko. Pēc svarīguma pakāpes Aizkraukles notikumi man šķiet svarīgāki. Tāpēc viens no pirmajiem pēc svarīguma pakāpes noteikti ir “Būt citādam, paliekot tādam, kāds esi” — grāmatas par Aizkraukles Tautas teātri atvēršana. Tas ir būtisks notikums — 30 gadu jubileja mazas pilsētas teātrim, kas veido šejienes kultūras dzīvi. Arī Aizkraukles novada vidusskolas jauktā kora “De Cantare” vieskoncerti Polijā un Vācijā ir svarīgs pagājušās nedēļas notikums. Koncerti ārzemēs arī liecina par dalībnieku un pedagogu profesionalitāti, jo spējuši kolektīvu sagatavot augstā līmenī. Noteikti došos uz vienu no četriem koncertiem Aizkraukles katoļu baznīcā. Visus diemžēl nevaru apmeklēt laika trūkuma dēļ.
Patīkams notikums manā personiskajā izaugsmē — saņēmu apstiprinājumu, ka esmu ieguvusi sertifikātu par pedagoģijas pamatu apguvi. Tas man ir nepieciešams, lai sava darba vidē kafejnīcā “Panna” varētu apmācīt jauniešus. Arī līdz šim uzņēmums aktīvi piedalījies Aizkraukles Profesionālās vidusskolas audzēkņu praktisko nodarbību organizēšanā. Tā kā praktikanti vienlaikus ir arī skolēni, strādājot ar viņiem, vajadzīgas arī pedagoģijas iemaņas. Te varu nomierināt “Pannas” klientus, kas varbūt domā, ka uzņēmumā ir liela personāla mainība. Jaunās sejas ir praktikanti, kuri ik pa nedēļai nomainās. Nesen parēķināju un secināju — kopš “Pannas” darbības sākuma bērna kopšanas atvaļinājumā devušās 12 darbinieces. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ kafejnīcā jūtama personāla mainība.
Prakses vietu dēļ man un ražošanas daļas vadītājai bija nepieciešams sertifikāts, un vairāku dienu laikā intensīvās mācībās ieguvām vajadzīgās zināšanas — pedagoģijas pamatus. Saistībā ar praktikantu apmācību noslēgts arī līgums ar Darba devēju konfederāciju. Esmu iesaistījusies arī profesionālās skolas konventā un piedalos klientu apkalpošanas speciālistu eksāmenu komisijā.
Kā ar pārtikas nozari saistītu cilvēku mani pagājušajā nedēļā piesaistīja ziņa par Latvijas — Īrijas tirdzniecības kameras noslēgto līgumu, kuram ir vairāk nekā miljona eiro liels Eiropas Savienības finansējums un kas paredz Latvijā ražoto produktu reklamēšanu ASV un Kanādā. Tajā pašā laikā Latvijas uzņēmumi par šādu līgumu nav informēti. Kā lai šādu rīcību dēvē? Negodīgums, viltus manevri, kurus varbūt slēpj aiz neprofesionalitātes? Iespējams, ka aiz tās stāv kādu konkrētu cilvēku personīga ieinteresētība.
Kopdzīves likums un tā nepieciešamība — šis fakts šķiet interesants. Te var piesaukt veikala “Maxima” traģēdiju — kad cilvēki, kas dzīvoja kopā, bet nebija attiecības reģistrējuši, nokļuva neapskaužamā situācijā. Personīgi man pazīstami cilvēki ar līdzīgu stāstu pēc traģiskajiem notikumiem spēļu zālē Jēkabpilī pirms vairākiem gadiem. Varu saprast vienu pusi, bet aicinātu tomēr respektēt esošos likumus, un, ja tie nosaka, ka kopdzīve jāreģistrē, un labi zinājām, ka šāda Kopdzīves likuma nav, tad tā jādara. Varbūt šie notikumi pamudinās tādu pieņemt. Te arī varu vilkt paralēles ar prasmi vadīt automašīnu, kas tomēr neļauj piedalīties satiksmē bez vadītāja apliecības. Varam izvirzīt jaunas idejas un tiekties uz to realizāciju, bet pašlaik jāsamierinās ar esošo situāciju.
Obligātās iepirkumu komponentes skandāls ir vēl viena tēma, kurai var būt plašs iztirzājums, bet stāsts atkal par valsts pārvaldē esošo, augstāko amatpersonu negodīgumu, pārvietojamām elektrostacijām stacionāro vietā. Ja varas līmenī valda negodīgums, kā godīgumu var prasīt no pārējiem? Un tā būs, kamēr mēs paši ievēlēsim šos cilvēkus, kamēr paši nebūsim tik izglītoti un savus bērnus nemācīsim par godīgiem politiķiem nākotnē. Mēs katrs esam atbildīgs par notiekošo, ko esam devuši labākas sabiedrības izveidei.
Partijas “Saskaņa” plakāts pie atjaunotās VEF kultūras pils saistībā ar partijas šeit rīkoto kongresu man asociējas ar nozīmīti pie uzvalka vai kostīma. “Ar to paziņoju, ka šī ir mana piederība!” Tas nebija informatīvs plakāts, kā to nodēvēja Rīgas būvvalde, bet gan reklāma, bet to “Saskaņa” cītīgi noliedza. Tā bija attieksmes paušana — mēs te esam, saimniekojam, mums te pieder arī vara. Skumji, ka šī krievvalodīgā sabiedrība turpina pretoties, tajā pašā laikā dzīvojot šajā valstī. Kontekstā ar plakātu ir arī baltās klavieres. Kongresa laikā uz baltā flīģeļa bija noliktas papīra lapas ar brīdinājumu: “Nelikt neko virsū!” “Saskaņieši” šo brīdinājumu ignorēja. Vai tā ir attieksmes paušana pret brīdinājumiem latviešu valodā, kas, manuprāt, tomēr bija nekorekti uzrakstīti — pieckapeikas prastumā. Tomēr jautājums par pasākuma viesiem — apzināti ignorēja, nesaprata vai arī intelekts ir tik zems, ja spēj kafijas tases likt uz baltā flīģeļa.
Pagājušajā nedēļā Saeimā bija debates par automātisku piekļuvi valsts noslēpumam visiem Saeimas deputātiem un visiem ministriem. Cik daudz ir to deputātu, kas sevi pierādījuši kā nelojāli valstij, pret sabiedrību un tās interesēm strādājoši, un rezultātā, manuprāt, neesam gatavi šādam likumam.
Fināls manai darba nedēļai bija svētdienas rīts, kas sākās ar trim neatbildētiem zvaniem no “Pannas” kolektīva — nedarbojās kases aparāts, elektriskā plīts, jo naktī bijis elektrības piegādes pārtraukums. Pārējā laikā pastaiga mežā, adīšana un ziņu pārraižu klausīšanās. Gatavojos decembra otrajai pusei, kad kafejnīcas apgrozījums strauji augs. Viens no iemesliem ir no ārzemēm mājās brīvdienās atbraukušie tautieši.
Ingūna Grandāne,
SIA “IMIga” valdes priekšsēdētāja, Aizkraukles novada domes deputāte
