Arvien biežāk televīzijā skatāmas priekšvēlēšanu reklāmas. Arī radio mūs no rīta modina ar cerīgiem saukļiem par vīriem, kuri noturēs Latviju, jo viņiem, lūk, esot stiprs mugurkauls.
Arvien biežāk televīzijā skatāmas priekšvēlēšanu reklāmas. Arī radio mūs no rīta modina ar cerīgiem saukļiem par vīriem, kuri noturēs Latviju, jo viņiem, lūk, esot stiprs mugurkauls. Ko nu mēs varam zināt par citu mugurkaulu, jo katru gan notur personīgais, ne Šķēles, Slaktera vai Ārgaļa mugurkauls.
Tomēr visdivdomīgākajā situācijā, manuprāt, patlaban nonācis Dievs Tas Kungs! Jau labu laiku ar Dieva svētību, apelējot pie vēlētāju godaprāta un sirdsapziņas, Dieva vietnieki Latvijā — katoļu kardināls Jānis Pujats un luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags — aicina vēlēt par kristiešiem — Latvijas Pirmo partiju. Tas būtu saprotams un nekā nosodāma nav, ja jau reiz reliģisko konfesiju pārstāvji nolēmuši piedalīties Saeimas vēlēšanās un valstī ieviest kristīgu kārtību.
Mani samulsināja baznīcas pīlāru attieksme pret partiju “Jaunais laiks”, kuras solījumu būt godīgiem Doma baznīcā svētīja augstākā garīdzniecība. Dodot šo svētību, viņi garīgi un morāli stiprināja šīs partijas deputātu kandidātus, tādējādi radot konkurenci pašu reklamētajai Pirmajai partijai. Saprotu, ka cilvēki grib izlūgties baznīcas svētību, bet to jau var dot arī mācītājs parastā lauku baznīcā. Dievs redz, kas notiek gan būdiņās, gan pilīs. Pēc Svētajiem Rakstiem — tie pēdējie būs tie pirmie, bet pirmie — būs pēdējie.
Gan pirmajiem, gan pēdējiem ir sirdsapziņa, kurā Dievs lasa kā grāmatā. Neizprotu cilvēkus, kuri uzskata, ka kardināla svētība būs Dievam tīkamāka par vienkārša mācītāja doto. Jānis Vanags gan mēģina no neveiklās situācijas diplomātiski izkļūt, apgalvojot, ka atbalsta nevis konkrētu partiju, bet gan tās kristīgos principus.
