Brīvdienās ap desmitiem no rīta, kad vairums no mums priecājās par skaisti sākušos pavasara dienu, 500 kilometru attālumā no Latvijas, pie Krievijas pilsētas Smoļenskas, avarēja lidmašīna TU — 154.
Tajā bija Polijas prezidents Lehs Kačiņskis, viņa sieva Marija un 86 citas Polijas augstākās amatpersonas. Kopā ar apkalpi — 96 cilvēki. Izdzīvojušo nav. Delegācija bija ceļā uz Katiņu, vietu, kur Otrajā pasaules karā nošāva poļu virsniekus. Liktenīga sagadīšanās, un pēc septiņdesmit gadiem šī vieta vēsturē paliks ar jaunu traģēdiju.
Gadījumos, kad valsts zaudē augstāko amatpersonu, citus pilsoņus pārņem neziņa, bailes par turpmāko valsts stabilitāti. Šajā gadījumā bojā gājuši ne tikai prezidents un viņa kundze, bet desmitiem citu Polijā ietekmīgu amatpersonu, tajā skaitā armijas virspavēlnieks, centrālās bankas vadītājs, vēsturnieki.
Kad pirmais šoks par šo notikumu bija pārgājis, jau nākamajā dienā masu saziņas līdzekļos līdzās rakstiem par šīs nelaimes cēloņiem publicēja arī tādus, kuros nu jau bijušo Polijas prezidentu apvaino par pretrunīgu politiku, pārlieku lielo nacionālismu, nedraudzēšanos ar Krieviju un iespējamo NATO bruņojuma daļu izvietošanu Polijā. Šādi izteikumi neviļus vedina domāt, ka šī katastrofa notikusi nevis pilotu kļūdas, slikto laika apstākļu vai paša prezidenta vainas dēļ — viņam esot paticis norādīt pilotiem darāmo. Diemžēl šis cilvēks savas domas un noslēpumus paņēmis līdzi aizsaulē, un, kā saka, par aizgājējiem jārunā tikai labu vai neko. Mūsdienu sabiedrība paliek arvien nežēlīgāka, un senās gudrības aiziet aizmirstībā. Šādās reizēs iespējamo grēka darbu vētīšanu vajadzētu atlikt uz vēlāku laiku, vispirms aizgājēju guldot zemes klēpī.
Pārmest varbūt var to, ka prezidents, būdams šādā amatā, joprojām izmantoja vecu Padomju Savienības laikā ražotu lidaparātu, no kura tā nedrošības dēļ atteicās pat Krievijas lidsabiedrība “Aeroflot”.
Latvijā, tāpat kā visā Eiropā, vakar bija sēru diena. Pie daudzām mājām karogus izkāra sēru noformējumā. Bēru dienā, kura nolikta 17. aprīlī, pulksten 12 dienā trīs minūtes, godinot bojāgājušos, skanēs trauksmes sirēnas. Visus iedzīvotājus, cik iespējams, lūdz atlikt ikdienas darbus, autovadītājiem — apstāties. Būs tādi, kuri, sirēnām skanot, lūkosies apkārt neizpratnē, arī tādi, kuri tikai pavīpsnās par apkārtējo netipisko uzvedību. Lai arī neesam poļi, neatkarīgi no valstiskās un nacionālās piederības šāds notikums nevar atstāt vienaldzīgu nevienu.
