Vai tie būtu radi, paziņas vai arī draudzes locekļi un citi brīvprātīgie, apmeklētāji slimnīcā parasti atslogo medicīniskā personāla darbu — vērtē slimnīcas kapelāne Inita Mazlevska.
Vai tie būtu radi, paziņas vai arī draudzes locekļi un citi brīvprātīgie, apmeklētāji slimnīcā parasti atslogo medicīniskā personāla darbu — vērtē slimnīcas kapelāne Inita Mazlevska. Lai vizīte dotu labumu visiem, ciemiņiem jāņem vērā daži nosacījumi.
Pirmais, par ko vajadzētu pašam tikt skaidrībā pirms apmeklējuma, ir atbilde uz jautājumu: kāpēc es to daru, kāpēc man ir svarīgi aiziet? Vai cilvēks man ir lūdzis šo apmeklējumu un vai es esmu atstājis viņam iespēju no tā atteikties. Cits grib mieru un klusumu, cits savus ciemiņus saplāno. Tāpat jāpajautā, vai drīkst vēl kādam teikt, ka viņš ir nonācis slimnīcā, un pastāstīt, kā viņš jūtas.
Sagādāt prieku
“Vajadzētu pašam sev godīgi formulēt, kāpēc es eju. Kādi ir mani patiesie nolūki. Atbilde uz jautājumu “kāpēc” nosaka to, kā cilvēks jutīsies pie slimnieka,” pamato kapelāne. Tiklīdz apmeklētāja mērķis nesaskan ar pacienta mērķi — arī viņam ir savi nolūki attiecībā uz apmeklētāju, tiklīdz slimnieks nereaģē tā, kā ciemiņš to iztēlojies, iespējama vilšanās. Iemesli apmeklējumam — vērst pilnvērtīgāku slimnieka vienmuļo ikdienu, iepriecināt, izklaidēt, palīdzēt praktiski. Līdzīgi kā izvēloties dāvanu, katrs tad domā par otra vēlmēm, nevis savējām. Taču apciemojumu nereti papildina doma — cik tev ir briesmīgi, labi, ka man tā nav. Vizīte it kā palīdz aizbēgt no savām problēmām. Diez vai slimnieks jutīsies labāk, ja apmeklētāja sejas izteiksme liecinās, ka, viņaprāt, viss ir pavisam slikti. Varbūt tā nemaz nav.
Noteikti nevajadzētu tēlot pārcilvēku un iet apciemot slimnieku, ja pats nejūtas vesels vai apkārt plosās gripas epidēmija — vājiniekam nav nepieciešams aiznest vēl kādu vīrusu.
Ausis divas, mute — viena
I. Mazlevska uzsver — apmeklētājam divreiz vairāk jāklausās nekā jārunā pašam, ja vien slimnieks nevēlas citādi. Jāņem vērā, ka slims cilvēks domā un runā lēnāk, ir jāprot izturēt pauzes. Turklāt jau pirmajos teikumos jācenšas uztvert, kas ir slimnieka vajadzības, cerības un sabiedrotie — spēki, kas palīdzējuši līdz šim. “Nevis es, bet slimnieks ir galvenais. Vispirms — ko viņš var un grib pateikt. Apmeklētāja uzdevums ir uztvert, saprast slimnieku tādu, kāds viņš ir.” Tas palīdz runāt par to, kas slimniekam ir svarīgs un tajā brīdī aktuāls. Ja apmeklētājs ir gatavs klausīties, var nākties krietni pārvērtēt savus jau gatavos priekšstatus, kā slimniekam jājūtas un kas viņam vajadzīgs.
“Katrs mēs esam savādāks. Man, piemēram, reiz, kad bija slikti, briesmīgākais likās teiciens “būs jau labi”. Bet tagad taču man ir slikti! Es stāstu par savām sāpēm — kas man sāp, cik neērti, bet otrs nemaz neklausās.”
Celt, ko var nest
Ja pēc apmeklējuma ir bezspēcības izjūta, kapelāne to skaidro ar pārspīlētu atbildību. Sevišķi aprūpējot vecākus vai bērnus, var rasties sašutums, kāpēc vispār tam bija jānotiek, un vēlme pašam visu nokārtot, visu izdarīt — arī dziedināt. Tomēr cilvēkam ir tikai cilvēka vieta un atbildība. Labāks variants ir novērtēt savas iespējas un izdarīt to, kas ir iespējams un praktiski nepieciešams — kaut vai izvārīt pusdienas, pakasīt muguru vai saķemmēt matus. Tad ir vieglāk pašam saglabāt dvēseles mieru un neiekrist vainas apziņas slazdos.
***
Kapelāne INITA MAZLEVSKA
“Dievs cilvēku ciena tik ļoti, ka neuzspiež sevi par katru cenu arī slimībā. Katram jau ir savas attiecības ar Dievu. Ja cilvēks netic, es prasu: kas ir svētākais tavā dzīvē? Mazdārziņš. Labi. Dievs šo cilvēku ir aizvedis tur, kur viņš ir — līdz mazdārziņam. Manas atziņas un manas atbildes tik un tā viņam neko nedod. Viņam ir savs ceļš, bet tajā brīdī es varu būt līdzās. Cilvēki ir ārkārtīgi vientuļi.
