Jau otru mēnesi Bauskas ambulancē tiek ievesta aizsargpotēšana pret vēdera tīfu, paratīfu un dizentēriju. Neskatoties uz sludinājumiem laikrakstā, uz atkārtotām telefonogramām un aizrādījumiem, atsaucība uz šo profilaktisko soli dažās iestādēs stipri vāja. Pie šīs pasivitātes lielā mērā vainojama iestāžu vadība, kas ne tikai kā pati nerāda priekšzīmi, neorganizē un nepamudina darbiniekus, bet izvairās un izturas noraidoši. Kā pirmās jāmin mūsu apriņķa un pilsētas izpildkomitejas. No pirmās, kur vairāk kā 60 cilvēku, uz potēšanu ieradusies viena pārstāve, biedrene Sproģe. Kad aizrādīja to biedram Saleniekam — tas cenšas ieskaidrot potēšanas neiespējamību: “Visus sapotēs — visi paliks slimi — kas tad strādās?” No pilsētas izpildu komitejas neieradās demonstratīvi neviens. Biedrs Vidzemnieks atmet ar roku: “Man nav laika, un tie citi, lai iet, kas grib!” Bet “tie citi” domā — kādēļ mums “jāgrib”, ja priekšsēdētājs negrib? Tad jau laikam nav obligāti. Un tā nu “negrib”, un nenāk, neviens. Tāpat arī no izglītības nodaļas vēl vienmēr neierodas. Pēc biedra Kaduša paskaidrojumiem, “tur visi ir slimi un veci un, šļirci vien ieraugot, jau zaudē samaņu”. Jājautā, vai tiešām uz tik “grīļojošiem” pamatiem balstās Bauskas apriņķa izglītība? Pirmā ēdnīca ar vadītāju biedreni Šteinbriku priekšgalā organizēti ierodas pateikt, ka nepotēsies: “Ārprāts — laidīs dzīvus baciļus aiz ādas!” Pēc paskaidrojumiem, ka potē nevis dzīvus un ne lai slimotu, bet gan lai aizsargātu, rodas pāris drošsirdīgo, kas pirmo reizi gan “uzupurējās”, bet vairāk neatnāca. Pretēji šīm ir arī apzinīgas un atsaucīgas iestādes, kuru vadītāji saprot potēšanas profilaktisko nozīmi. Lopkautuve potējusies 100% un lai atzinība biedram Rustanovičam, kas pats atveda katru savu darbinieku, kam draudēja parādīties “truša garās ausis”. Tāpat tabakas ferma “Upmaļi”, kur vadība iegrozīja darbus tā, ka lielākā daļa strādnieku kārtīgi un laikā ieradās ambulancē. Arī dzirnavas, lai gan vēlāk, toties pēc plāna apmeklē potēšanas seansus. Jāmin arī frizētavas un maiznīcas, kuras bez liekiem aizrādījumiem ieņēma vajadzīgo kursu. No visa sacītā redzams, ka vienam otram vēl nav pietiekoši nostiprinājusies Padomju Savienības pilsoņa pašapziņa un pašnoteikšana. Daudzi vēl seko motīvam: “Kas nav obligāti — tas nav jādara, un kādēļ darīt, kad labāk var nedarīt.”
