“Dzejnieku” saimniece savus gadus neskaita.
“Dzejnieku” saimniece savus gadus neskaita
Zalves pagasta “Dzejniekos” saimnieko Aija un Jānis Zupas, un Aijas kundzei šonedēļ ir 70 gadu jubileja. Kundzei svētkus svinēt vienmēr patīk, tomēr dzimšanas diena, viņasprāt, nav nekas īpašs, jo gadus jubilāre neskaita. Tikai izjūt, jo laika gaitā rodas veselības problēmas. Viņas notikumiem bagātā dzīve ir tik interesanta, ka varētu grāmatu uzrakstīt.
Dzied kopā ar tēvu
Visspilgtākās Aijas kundzei ir bērnības atmiņas, jo viņa bija vienīgais bērns kalpu pārim Zentai un Pēterim. Savu mazo meitiņu vecāki audzināja paši, uzraudzīja, pat ikdienas darbus veicot. Arī godos meitene vienmēr sēdēja tēvam klēpī un klausījās viņa dziedāšanā, jo tēvam bija laba balss, un mazā ātri iemācījās viņa dziedātās dziesmas. Tad dziedāja abi — gan svētkos, gan darbdienās un retajos atpūtas brīžos.
Aija ir zalviete, jo te dzimusi un visu mūžu dzīvo. Labi zina vietējo iedzīvotāju dzīvesstāstus, tomēr skumji atzīst, ka viņas gadagājuma novadnieku paliek arvien mazāk un daudzās mājās saimnieko ne tās ģimenes, kurām šīs sētas piederēja viņas bērnībā.
Nepatīk ķircināšana
Kad Aijai bija trīs gadiņi, viņas vecāki dzīvoja Zalvītes upes krastā “Bincēnos”. Topavasar upē spridzināts ledus. Māte Aijai pieteikusi, ka jāuzmanās, jo būs liels troksnis. Pati uzlikusi uz galvas spilvenu, bet Aija tik pie loga — gaidot lielo troksni. Kad atskanējis sprādziens, meitenīte atsviesta gandrīz līdz istabas vidum, licies, ka galva pārplīsīs. Tomēr viss beidzās labi.
— Māte bija liela audēja, un es vienmēr biju steļļu tuvumā. Kad atbrauca mātes brālis, vienmēr slēpos aiz stellēm, mātes audeklā. Viņš mani allaž ķircināja, un man tas ļoti nepatika, — stāsta Aijas kundze.
Viņa arī atceras, kā pārēdusies upenes, gadiem ilgi nevarējusi uz šīm ogām pat paskatīties.
Nogaršo alu
Kad vecāki kalpojuši “Veseļos”, tur bijis nikns auns, kuru gans iemācījis badīties. Reiz auns sabadījis arī Aiju, kura no viņa mukusi, bet auns meitēnu panācis un savainojis. Bērnu izglābis tēvs, kurš netālu aris tīrumu. Vēl ilgi Aijai vajadzējis ārstēt zilumus.
Reiz mazā Aija vectēva dzimšanas dienā, kamēr pieaugušie nemanījuši, garšodama vien, apreibusi no vectēva brūvētā alus. Māte brīnījusies, kāpēc gan meitene tik miegaina…
Vislabākais vīrs
Tūlīt pēc kara Aijas ģimene sāka dzīvot “Dzejniekos”, kur tēvs uzcēla mazu mājiņu. Kad Aija apprecējās ar Jāni Zupu, viņi ar radu, kaimiņu un draugu palīdzību ātri vien blakus mazajai mājai uzcēla jaunu, kurā tagad abi dzīvo.
Nav tāda lauku darba, ko Aijas kundze neprastu. Abi ar Jāni trīs vieglās automašīnas nobraukuši, jo vadītājas apliecība ir arī Aijas kundzei.
— Slimības dēļ diemžēl nevaru staigāt, tāpēc visus saimniecības darbus veic un arī mani aprūpē vīrs. Mums ir pāris govju, cūkas, vistas un dārzs. Jānim nu ar visu jātiek galā vienam, jo ilgajos kolhoza darba gados veselību netaupīju un tagad par to “jāmaksā”. Taču dzīvesprieks nemazinās, jo Jānis man ir labākais vīrs pasaulē, — saka jubilāre.
