Nesen 10 gadu jubileju nosvinēja Valsts tehniskās uzraudzības inspekcijas darbinieki.
Nesen 10 gadu jubileju nosvinēja Valsts tehniskās uzraudzības inspekcijas darbinieki. Esmu nostrādājis inspekcijā vairāk nekā divdesmit gadu, tāpēc varu salīdzināt, kā bija toreiz un kā tagad.
Padomju laikos visi dokumenti un atskaites bija krievu valodā. Bija jāveic daudz dažādu absurdu pārbaužu. Piemēram, pārbaudījām, cik lielā daudzumā no cisternām caur ventilācijas vārstiem iztvaiko dīzeļdegviela… Zinājām, ka traktoristi dažreiz izlēja degvielu grāvī, lai varētu parādīt, ka to izlietojuši strādājot.
Bija jāpārbauda fermu iekārtas, lauksaimniecības tehnikas glabāšana, augu aizsardzības miglotāju darba kvalitāte. Naktīs pārbaudīja, vai traktori ir stāvvietā. Mūsdienās ar traktoru brauc tikai tad, ja nevar nebraukt. Saimnieki taupa gan tehniku, gan degvielu. Toreiz lielā braukšana bieži vien sākās vēlā vakarā un beidzās naktī.
Man bija vairāki gadījumi, kad, veicot pārbaudes, traktorists nelaida garām, gribēja taranēt manu dienesta “bobiku”. Bieži vadītājs bija piedzēries un, mani pazīdams, teica: Priekšniek, paej malā, citādi nospiedīšu kopā ar visu mašīnu!”. Nācās izjaukt traktora iedarbināšanas dzinēju un braukt pēc saimniecības galvenā inženiera, lai traktoru nogādātu darbnīcās.
Reiz traktors uz ceļa palika stāvam nelielā slīpumā, un ar to pietika, lai siltu dīzeļmotoru iedarbinātu, spēkratu iestumjot. Mēs ar inženieri traktoru panācām tikai pēc kādiem desmit kilometriem. Tas divreiz pabijis grāvī, bet par laimi nebija apgāzies.
Pārmaiņas sākās 1987. gadā. Traktorus sāka reģistrēt privātīpašumā. Lai tos varētu atšķirt no valstij piederošajiem, uz valsts numura zīmes uzkrāsoja sarkanu svītru. Par pirmo traktora T—25 privātīpašnieku Aizkraukles rajonā kļuva Pēteris Briška no Sērenes, par otro — T—40AM īpašnieks Aigars Pomazanovs no Vietalvas, par trešo — čehu minitraktora TZ—4K—15 īpašnieks Jānis Bebris no Kokneses pagasta. Traktora reģistrācija tolaik maksāja 10 rubļu.
Ar Latvijas Republikas Ministru Padomes 1992. gada 18. februāra lēmumu Lauksaimniecības ministrijai uzdeva nodrošināt traktortehnikas uzraudzību Latvijas Republikas teritorijā neatkarīgi no traktortehnikas īpašuma veida un nozares, kurā to izmanto. Tam sekoja lietvedības sakārtošana tikai latviešu valodā, valsts numura zīmju un traktora vadīšanas apliecības ar latīņu burtiem ieviešana. Inspektori saņēma dienesta formas ar inspekcijas pazīšanās zīmēm. Atkarībā no ieņemamā amata un darba stāža piešķīra dienesta pakāpes. Inspekciju daļas rajonos apgādāja ar datortehniku, un valstī izveidoja vienotu traktortehnikas un tās vadītāju apliecību datubāzi.
Dažādi gadījumi notiek arī tagad. Reiz,veicot kontroli, konstatējām, ka vienas organizācijas pagalmā stāv divas traktoru piekabes, kuru valsts numura zīmes ir vienādas. Kā izrādījās, otrai piekabei numura zīmi diezgan kvalitatīvi bija izgatavojuši vietējie meistari. Tā ir valsts numura zīmes viltošana, un par to jāatbild likumā noteiktajā kārtībā.
