Vietalvas pagasta “Ratniekos” saimnieko Dzidra Daumane un Alberts Ozoliņš. Alberta kungs sešdesmit gadu nodarbojas ar biškopību. Jūnija sākumā jau nobaudīts pirmais medus.
Viss atkarīgs no mātes
“Ratniekos”, Alberta tēva mājās, viņi ienāca no Sausnējas puses — Sidrabiņiem. Tēvam arī bijušas bites, gan tikai četras saimes. Trīsdesmit gadu jau šajā vietā nodzīvots, un pamazām stropu skaits pieckāršojies. Alberts par sevi saka: “Es pats ne bite, bet trans. No divpadsmit gadiem ar pirmo mazo, šauro stropiņu sāku veidot savu bišu saimi. Todien māte man teica — dēliņ, tavā stropā spiets ienācis. Sešdesmit gadu tā pavadīts ar bitēm. Kad ieeju dravā, man neviena nedzeļ. Šogad manas bites nespieto. Nedaudz to procesu piebremzēju, jo medu gribas. No pasaules klāt gan nāk, jau trīs saimes šogad ienākušas. Viena atlidoja meitas izlaiduma dienā. Kā man patīk skatīties, kā tas kamols gaisā griežas, griežas un nāk pār māju! Sākumā iemetās lazdā pie pirtiņas. Saku savējiem — nevajag aiztikt. Jūtu, pāris stundu, un viņas būs manas. Skatos, tā kulīte arvien mazāka paliek. Stropā, kuru viņas noskatīja, bija tikai četri rāmji. Paspēju no cita stropa izņemt un pielikt klāt, lai pilns. Sākumā gribēja citā stropā iet, un daļa jau sagāja. Viss atkarīgs no mātes, tā jau vadone.”
Palīdz konkurentam
Pirmo šīgada medu no pūpoliem, kļavām, ķiršiem un pienenēm nobaudījuši 9. jūnijā. Parasti to darot vēlāk, pirms Jāņiem — ap Albertiem. Saimēs bijis daudz peru, tāpēc visu medu dravnieki nav ņēmuši, lai mazajām bitēm arī kas paliek. “Nebija viņām darba, kāres pilnas. Un, kad bitēm nav, ko darīt, viņas garlaikojas, guļ pie skrejas,” stāsta saimnieks.
Vai caunas “Ratnieku” dravu neapdraud? Alberts rāda uz sanbernāru Fēliksu: “Cik viņš nokodis jenotsuņu un caunu!”
Kaimiņam vienu gadu visus stropus caunas pa tīro likvidēja. Visiem apakšas izgrauza un saimes izēda.
Divkājainie postītāji, par laimi, nerādoties. Toties nesen uzradies konkurents — kaimiņš pirmo gadu sācis nodarboties ar biškopību, un Alberts viņu mācot, pāris savu rīku, arī spieta kasti, atdevis.
Jaunu šūnu meklējumos
“Ratnieku” saimnieks biedrībās neesot un arī Eiropas subsīdijas nesaņemot. Bet interese gan par vienu, gan otru esot. Varbūt kā biškopības biedrības biedram būtu vieglāk pie vaska šūnām tikt? Tagad, lai atrastu labas vai vispār kaut kādas, izbraukāta Jēkabpils, Aizkraukle un Madona. Saimnieks vecās šūnas kausējot un nesen veikalā Madonā septiņarpus kilogramu vaska iemainījis pret jaunām. Nedaudz gan jāpiemaksā, bet cena ir ļoti izdevīga — 70 santīmu par kilogramu.
Čemurs kastē, marle virsū
Redzot, ka dravā eju nedroši, Alberts saka: “Ej droši, nekodīs, manas nav dusmīgas, godīgas. Ja medu ēd, tad nevajag bīties. Man viņas draudzenes. Ja arī kāda iedzeļ, nepampst. Vienu gadu gan viņu bija žēl. Līdzās migloja rapšu lauku un nepabrīdināja. Man taču katram stropam sētiņa skrejai priekšā aizšaujama. Ja zinātu, ka miglos, pasargātu bites. Daudzas saimes aizgāja bojā.”
Dārza nojumē pamanu kādu dīvainu veidojumu — kā stropu, kā celmu. Par to saimnieks stāsta, ka paštaisīts rīks. “Redz, kur šīberītis, vieta rāmīšiem. Kad bites nespieto, tajā ieliek divus rāmīšus un pakar priedē. Bites tajā iet kā trakas. Šogad gan nav lietots.” Garā spieta kaste, kura tepat blakus, gan esot noderējusi. Izgājis spiets gareniski un aplipis ap koka stumbru. Alberts turējis kasti apakšā, un znots uzsitis ar cirvi pa koku. Čemurs kastē iekšā, marle virsū, un gatavs.
Vai saimniekam medus garšo? “Makšķerniekam zivis negaršo, tāpat arī biteniekam. Ja nav cukura, pielieku pie kafijas. Arī slimojis neesmu, reimatisma nav. Varbūt, ka pateicoties bitēm.’’
