Koknesietis Raivis Bērziņš ir mednieks jau trešajā paaudzē. Pirms vairākiem gadiem viņš pievērsies arī medību šaušanas sportam un jau paspējis gūt atzīstamus panākumus.
Tēvs atļauj izšaut
— Kopš bērnības esmu gājis medībās līdzi tēvam, kurš ir kaislīgs mednieks. Arī vectēva vaļasprieks bija medības. Sākumā gāju līdzi medībās ar dzinējiem, vēlāk pavasarī uz sloku medībām, kuras gan vairs nav atļautas, — saka Raivis Bērziņš. — Ko gan vairāk var vēlēties — aiznest tēva ieroci līdz meža malai, kādu reizi arī izšaut gaisā! Tieši pavasara sloku medībās ieguvu pirmo medījumu. Tēvam tovakar bija palikusi viena patrona, un viņš atļāva to izšaut man. Kā par brīnumu šnepe nokrita turpat netālu. Biju ļoti lepns par savu panākumu.
Kad kļuvu vecāks, nokārtoju mednieka eksāmenus. Tiesa gan, bija arī citas intereses, un medībās gāju ne visai bieži. Tagad gan, ja vien ir iespēja, noteikti dodos uz mežu.
Dzirkstī joki
Mednieki mēdz diskutēt, kuras medības ir interesantākas — gaides vai ar dzinējiem. Man šķiet, ka abas ir gana interesantas un katrās var gūt atšķirīgus iespaidus. Piemēram, medībās ar dzinējiem jāceļas agri rītā, jāsatiekas ar citiem medniekiem un kopā jādodas uz mežu. Šajās medībās galvenā ir kopības izjūta. Parasti vasarā visi kopā esam reti, bet rudenī var satikties, uzzināt, kā kuram veicies. Visu dienu dzirkstī labsirdīgi joki. Savukārt gaides medībās, sēžot medību tornītī, var vērot dabu un klusumā sakārtot domas. Tādi brīži pēc saspringtas darba nedēļas ļoti nomierina. Protams, ja izdodas gūt medījumu, gandarījums ir vēl lielāks.
Mežā jāsaimnieko
ar apdomu
Lai arī medību dieviete Diāna man bijusi labvēlīga, ar īpaši vērtīgām trofejām līdz šim lepoties nevaru. Ir aļņu un stirnāžu ragi, mežacūku ilkņi, taču nevieni no tiem nav kādas medaļas vērti. Zvēri ar vērtīgām trofejām no meža biezokņa parasti iznāk tad, kad medību atļaujas jau ir iztērētas. Piemēram, pagājušajā rudenī, kad bija atlikusi vairs aļņu teļa licence, uz stigas iznāca bullis ar skaistiem lāpstveida ragiem. Varēju vien noskatīties, kā viņš lepni aiziet pāri klajumam. Bieži vien paši mednieki ir vainīgi, ka nevar iegūt vērīgas trofejas. Perspektīvajiem buļļiem būtu jāatļauj izaugt līdz vecumam, kad galvas rota ir visvērtīgākā. Taču, ņemot vērā, ka aļņu buļļi mēdz pārvietoties lielos attālumos, diennaktī pat 50 kilometru, šādi rīkoties būtu jānolemj medniekiem ļoti plašā teritorijā un šī vienošanās jāievēro. Arī buļļus vien medīt nedrīkst. Jāšauj abu dzimumu dzīvnieki, lai saglabātos līdzsvars. Jau šobrīd reizēm ir grūti izpildīt aļņu teļu limitu, jo pietrūkst buļļu, kas par aļņu govīm spētu “parūpēties”.
Sāpīga mācība
Šogad piedzīvoju nepatīkamu, bet ļoti pamācošu, vismaz man pašam, gadījumu. Aizmirsu laikus iegādāties jaunu sezonas karti. Biju mežacūku medībās. Pa šāvienam iznāca kliba, iepriekš savainota mežacūka. Nācās dzīvnieku, kurš acīm redzami cieta mokas, nošaut. Kad nonācu pie automašīnas, mani sagaidīja medību inspektors un lūdza uzrādīt dokumentus. Tad arī atklāju savu aizmāršību, kas man ļoti dārgi maksāja. Piemēroja lielu sodanaudu, un tika konfiscēts ierocis, ar kuru tovakar biju medībās. Dokumentiem jābūt kārtībā, un tikai tad var doties medībās. To atcerēšos uz visiem laikiem.
Dārgs vaļasprieks
Pirms vairākiem gadiem izmēģināju piedalīties veikala “Artemida” rīkotajās šaušanas sacensībās. Negaidīti izcīnīju trešo vietu, pārspējot pat pieredzējušus un Latvijā pazīstamus šāvējus. Iepatikās. Pamazām sākām trenēties. Sākumā ar gludstobra ieroci pa skrejošas mežacūkas mērķi, vēlāk arī ar karabīni pa aļņa siluetu.
Teorijā viss ir vienkārši — jātēmē pa ilkni, un trāpījums būs “desmitniekā”. Praktiski to izdarīt ir daudz grūtāk. Vajadzīga stingra roka un labi nervi, lai nepārsteigtos. Un vēl ļoti bieži jātrenējas. Šāda darbošanās gan ir visai dārgs vaļasprieks. Iestājos klubā “Mārkulīči”, kas piedāvā iespēju vismaz kluba šautuvi izmantot bez maksas. Patronas un ierocis gan jāpērk pašam. Vislabākais treniņš, protams, ir sacensības, jo tad pierodi, ka tevi vēro skatītāji un konkurenti. Ar laiku pie tā pierod, lai gan stress tik un tā ir liels. Reizēm ir ļoti grūti koncentrēties. Šobrīd man izdevies izpildīt sporta meistara normatīvu, šaujot pa skrejošās mežacūkas mērķi. Sezona rit pilnā sparā, un par to, cik tā veiksmīga, varēs spriest rudenī.
Jebkurš šaušanas treniņš vairo prasmi rīkoties ar ieroci. Diemžēl ir ļoti daudz mednieku, kuri izšauj reizi gadā vai vēl retāk. Tā rīkojoties, nevar pierast ne pie ieroča, ne munīcijas. Ja nav vēlēšanās piedalīties sacensībās, tad šautuvi treniņa nolūkos gan vajadzētu apmeklēt regulāri. Tā var izvairīties no būtiskām kļūdām, gan šaujot, gan lietojot ieroci. ◆
