Par spīti visām nebaltajām dienām un pārvērtībām, kādas gājušas pāri Latvijai, šis karogs bija saglabājies līdz 20. gadsimta 30. gadiem kā Vietalvas labdarības biedrības lepnums.
(Nobeigums. Sākums 25. jūnija laikrakstā “Staburags”.)
Par spīti visām nebaltajām dienām un pārvērtībām, kādas gājušas pāri Latvijai, šis karogs bija saglabājies līdz 20. gadsimta 30. gadiem kā Vietalvas labdarības biedrības lepnums, ap kuru pulcējās tās biedri. Šis ir arī vecākais latviešu lauku biedrību karogs, un tā vēsturiskā nozīme ir sevišķa, jo tas bija muižniecības darināts un pasniegts.
Šis karogs kopā ar Vietalvas un Odzienas kori sveicināja Rīgas Latviešu biedrību tās gada svētkos, kur koris ar savām dziesmām sajūsmināja kā rīdziniekus, tā arī no provinces atbraukušos viesus. Te arī radās doma par pilsētnieku un laucinieku tuvināšanos. Juris Kalniņš pie kopīgā mielasta galda ierosināja, lai Rīgas Latviešu biedrība uzņemtos iniciatīvu sasaukt kopā visus tolaik esošos latviešu korus, t. i., ierosināja rīkot vispārējus latviešu dziesmu svētkus.
Dziesmu “karā” pirmie
Pirmajos vispārējos Latviešu dziesmu svētkos 1873. gadā piedalījās Vietalvas dziedāšanas biedrības vīru koris ar 16 dziedātājiem. Kā stāsta dalībnieki, Vietalvas korim pēc izlozes vajadzējis dziedāt otrajam, bet pirmais (Rendas) koris kaut kādu apstākļu dēļ nav varējis piedalīties, tādēļ vietalvieši ievadījuši “dziesmu karu” ar dziesmu “Rīga dimd”. Vietalviešu dziedājums izraisījis aplausu vētru, pieprasot dziesmu atkārtot, to arī atkārtojuši. Tas radījis vēl lielāku sajūsmu, un aplausi negribējuši rimties. Pēc noteikumiem, katram korim “dziesmu karā” bija jāpiedalās ar trim dziesmām, un vietalvieši gaidījuši, kad varēs skandināt citas dziesmas un rādīt savas spējas, bet aplausi nerimušies, un, piekāpjoties publikas prasībai, to pašu dziesmu nācies sākt trešo reizi. Ar to arī beigusies viņu piedalīšanās “dziesmu karā”. Kora iespaidu pastiprināja arī tas, ka visi dziedātāji bija vienādi ģērbušies: jau iebraukuši Rīgā, visi nopirkuši vienādas cepures ar melniem, spīdīgiem nagiem un uzvilkuši glazē cimdus. Savus 16 vīrus Juris Kalniņš bija izvēlējies Vietalvā no vairāk nekā 50 dalībniekiem.
Atsakās no godalgas
Lai gan līdz “dziesmu karam” paredzētajām trim dziesmām vietalvieši nemaz netika, ar savu laimīgi izvēlēto un noskandināto “Rīga dimd” vietalvieši kā ar pērkona bazūnēm sadimdināja visu Rīgu un iekaroja klausītāju sirdis. Godalgu dalīšanā radās domstarpības: klausītāji pieprasījuši pirmo godalgu piešķirt brašajiem vietalviešiem, bet žūrija bija citās domās, it sevišķi J. Cimze, kurš piekritis trešās godalgas piešķiršanai. Kad šīs domstarpības godalgu dalīšanā kļuvušas zināmas, J. Kalniņš vērsies pie žūrijas, pateicies tai par parādīto godu un no jebkādas godalgas saņemšanas atteicies, piebilzdams: “Ja mums nedod to godalgu, ko spriež tauta, tad nevajaga nekādas.” Tad viņš kopā ar visu kori aizgājis uz bufeti, kur visiem pasūtījis kafiju ar rumu. (Jurim Kalniņam jau agrāk esot bijušas domstarpības ar J. Cimzi, un nesaskaņas saglabājušās arī vēlāk.)
Pirmo Latviešu dziesmu svētku otrajā dienā bija paredzēts dievkalpojums Doma baznīcā, piedaloties koriem. Tā kā baznīca visus dziedātājus savās telpās nevarēja uzņemt, rīcības komiteja diriģentiem ierosināja izvēlēties no sava kora noteiktu skaitu dziedātāju. Šo prasību Juris Kalniņš atteicies izpildīt, jo viņam jau esot izraudzīti visi labākie, un, vispār, sliktu viņam nemaz neesot. Ja vēloties, lai palasot paši, bet viņš — nē! Tāpēc dziedāt Doma baznīcā gājuši visi vietalvieši.
Lai gan Vietalvas koris bija palicis bez pelnītās godalgas, tauta tomēr bijusi ļoti sajūsmināta par viņu dziedāšanu, latviešu ormaņi vadājuši vietalviešus pa Rīgu bez maksas, jo atšķīruši viņus no citiem pēc “uniformas”.
Iegūst sudraba liru
Otrajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos 1880. gadā Vietalvas labdarības biedrības (saistībā ar biedrības darbības apjoma palielināšanos 1877. gadā Vietalvas dziedāšanas biedrība tika pārdēvēta par Vietalvas labdarības biedrību) jauktais koris Jura Kalniņa vadībā ieguva pirmo vietu — sudraba liru ar uzrakstu vienā pusē — uz otriem vispārējiem Latviešu dziedāšanas svētkiem 1880., otrā pusē — Vietalvas labdarības biedrības jauktam korim.
Par to, kā bija izkopts kora dziedājums Jura Kalniņa vadībā, var spriest no tā laika laikrakstu atsauksmēm — latviešu un krievu, kurās tika daudzināts un slavēts Vietalvas labdarības biedrības koris. Par precīzāko atsauksmi var uzskatīt tā laika konservatīvajā vācu laikrakstā “Rigasche Zeitung” ievietoto rakstu: “No visiem Rīgas koriem, kurus noklausījāmies, katrā ziņā Vietalvas korim mums ir jāierāda pirmā vieta. Spirgtums, noskaņotība, pie tam pilnīgs balsu samērs, noteikts un drošs balsu saplūdums, smalki izcelti nianšu kāpinājumi un absolūti skaidrais, korektais izpildījums nostāda šo kori pāri citiem. Aplausi pēc nodziedātajām dziesmām, sevišķi pēc Mendelsona “Mednieku dziesmas” negribēja rimties un kora vadoni Kalniņa kungu, kuram arī mēs šajā vietā izsakām nedalītu atzinību, godināja, vairākas reizes izsaucot.”
Vietalviešiem
kauss
Trešajos vispārējos dziesmu svētkos biedrības jauktais koris, arī Jura Kalniņa vadībā, ieguva trešo vietu — sudraba kausu.
Pie tam J. Kalniņš tika vainagots ar atzinību ne vien liela mēroga sarīkojumos un sacensībās, bet arī Vietalvā. 1873. gadā kora vadonim Jurim Kalniņam tika pasniegts melna ozolkoka diriģenta zizlis ar uzrakstu uz sudraba plāksnītes, kas vijas ap zizli — “Par piemiņu no Odzienas freilenēm 10—tā mai 1873”.
Pirmais Vietalvas dziedāšanas, vēlāk labdarības biedrības, kora diriģents no 1870. līdz 1881. un no 1883. līdz 1894. gadam bija Juris Kalniņš. Tad muižniecības un vēlāk krievu ierēdņu intrigu dēļ viņš bija spiests atstāt Vietalvu un pārcelties uz Rīgu. Pēc viņa kori vadīja Odzienas skolotājs Pēteris Mūsiņš (1900.—1904.), pēc tam — Vietalvas 1. pakāpes pamatskolas pārzinis Pēteris Balodis.
Uzskatu par atbalstāmu Andra Rūtiņa ierosinājumu iemūžināt 19. gadsimta otrās puses tautas atmodas darbinieku Vietalvas—Odzienas novadā piemiņu. Viņi to ir pelnījuši!
