1. turpinājums. Sākums 25. jūnija laikrakstā “Staburags. Trijotnei pievienojas ceturtais.
(1. turpinājums. Sākums 25. jūnija laikrakstā “Staburags)
Trijotnei pievienojas ceturtais
Aktīvs pagasta sabiedriskais darbinieks bija draudzes tiesneša Aleksandra Pālena palīgs H. Zengbušs, kā arī draudzes tiesas protokolists un darbvedis Johans Kreicšteins. Šī Vietalvas inteliģences trijotne brīvajās stundās jau 1860. gada beigās pulcējās viesmīlīgā pārvaldnieka Jura Boora dzīvoklī, kur labprāt muzicēja un dziedāja.
Kad 1870. gada aprīlī Vietalvā ieradās Juris Kalniņš, viņš šo trijotni ar savas personības pievilcību saistīja tālākajam kopīgajam darbam.
Pulcēšanās centrs joprojām bija muižas pārvaldnieka Boora dzīvoklis. Šajās sanākšanās izcēlās divi muzikāli visvairāk apdāvinātie — Juris Kalniņš un Johans Kreicšteins, kurš sevi dēvēja par “noteru” (tā senāk sauca darbvedi). Kreicšteins bija ļoti kustīgs un izveicīgs jauneklis. Viņa karjera Vietalvā bija diezgan neilga. Viņš drīz sanaidojās ar saviem darba devējiem un ātri pazuda no Vietalvas.
Lieli nopelni tautisko deju rosināšanā Vietalvā bija arī Jānim Bēķim (dzimis 1847. gada 12. martā). Kopā ar citiem latviešu zēniem viņš mācījās kaimiņu Iršu pagastā. Tur zēnu skolas revīzijas laikā ievērojis tas pats Rūdolfs Brimmers. Lai glābtos no karadienesta, 1866. gadā viņu iecēla par tautskolotāju Odzienas “Mežsētās”. Vēlāk viņš skolotāja gaitas pārtrauca un no 1872. gada nomāja Odzienas Jauno muižu, kur iekārtoja priekšzīmīgu saimniecību. Jānis Bēķis joprojām nenogurstoši piedalījās Vietalvas dziedāšanas (vēlāk labdarības) biedrības darbā, visos tā laika sabiedriskajos pasākumos, palīdzēja ar padomu un līdzekļiem jaunā biedrības nama celšanā un novada kultūras un labklājības attīstībā.
Sāk ar vīru sekstetu
Jura Kalniņa iedvesmotajā mūzikas cienītāju pulciņā aktīvi piedalījās Johans Kreicšteins, kuram ar sajūsmu pievienojās Odzienas pagasta skrīveris Vīlips Šulmans un draudzes tiesas darbu praktikants A. Pētersons. Nu jau bija gatavs vīru sekstets: pirmie tenori Juris Kalniņš un Johans Kreicšteins, otrais tenors — Pētersons, pirmais bass — Šulmans, otrie basi — Andrejs Jankavs un Zengbušs. Bieži sapulcēdamies pie klavierēm Jura Boora viesmīlīgajā dzīvoklī, sekstets apbrīnojami ātri sasniedza labu muzicēšanas līmeni. To pamanījis pat Rūdolfs Brimmers. Kad tikko uzceltajā skaistajā Odzienas pilī notika Brimmeru dzimtas svētki, uz kuriem bija atbraucis arī otrs draudzes patrons, Vietalvas muižas īpašnieks Vilhelms Pālens (slimības dēļ viņš lielāko daļu laika pavadīja ārzemēs), sekstets tika uzaicināts sniegt priekšnesumus. Ne tikai veco kungu, lielu dailes cienītāju, acis iemirdzējās. Arī viņu jauno paaudzi aizrāva dziesmu skanīgums, un tā izteica vēlēšanos aktīvi piedalīties šajā dziedātāju pulciņā. Tajā iestājās abas Brimmera meitas Ženija un Mērija, tā izveidojās mazs koris. Ženija bija apdāvināta un dziedāja soprānu, bet Mērija — altu.
Kori nosauc par biedrību
Šis mazais koris dziesmas skandināja ne tikai lepnajās Odzienas un Vietalvas pilīs. Pēc tautskolotāju piemēra 1870. gada Lieldienās tas dziedāja arī dievkalpojumos Vietalvas baznīcā, tā rosinot draudzes, īpaši jaunatnes, sirdīs jūsmu par kopdziedāšanu. Tas bija impulss, kurš pamodināja vietalviešos un odzieniešos veco senču dziesmu garu.
Juris Kalniņš uztvēra šīs Odzienu un Vietalvu sasniegušās apgaismības dzirksteles un uzaicināja visus vietējās skolas skolotājus un jauniešus — dziesmu mīļotājus 1870. gada 10. maijā sapulcēties Vietalvas draudzes skolā uz vienbalsīgas dziedāšanas mācīšanos. Atsaucās ne tikai jaunatne vien, bet arī dažs pusmūžu sasniedzis vīrs. Bija nobriedis lēmums novadā dibināt dziedāšanas biedrību.
Toreiz nekādas atļaujas sapulču sasaukšanai vai sarīkojumu organizēšanai neviens neprasīja. Sapulcējušies turpat uz ātru roku uzmeta statūtu tekstu. Nekāda statūtu apstiprināšana nebija vajadzīga, jo likteņa lēmēji bija paši. Jaundibināto kori sapulcējušies nosauca: Vietalvas dziedāšanas biedrība.
Pārsteidz ar šampanieti
Dibināšanas dienā sapulcējušies tūlīt tika sadalīti pa balsīm un viņiem izsniedza notis. Uz mēģinājumiem draudzes skolā bija jānāk ik svētdienu pēc baznīcas dievkalpojuma. No kora dalībniekiem sākumā reti kāda pietrūka, lai gan lielākajai daļai bija jāmēro 10 un vairāk kilometru, bet nākamajā rītā atkal vajadzēja būt savās ikdienišķā darba gaitās.
Pirmajā sarīkojumā sapulcējušies, kā to uzsvēris Brencis Krumbergs (vēlāk novadā iemīļots aktieris), esot sasēdušies “kā parlamentā”: centra partijā — pērminderi un viņu mātes ar cienīgtēvu priekšgalā, arī abas viņa asistentes — Jaktēnu māte un Zaļacu Lienīte, konservatīvie — dižākie un bagātākie saimnieki atsevišķi, un liberālie — koris ar diriģentu Juri Kalniņu, kuriem pievienojies arī biedrības mecenāts Rūdolfs
Brimmers ar abām meitām. Kora priekšnesumam bijusi ļoti liela piekrišana, un vairākas tautasdziesmas nācies atkārtot.
Koncerta noslēgumam Brimmers bija sagatavojis pārsteigumu. Durvis atvērušās, pa tām ienākuši sulaiņi, uz paplātēm nesdami ar vīnu un šampanieti pildītas glāzes. Šampanieša glāzi rokā turēdams, Brimmers uzsaucis daudz laimes jaunajai biedrībai un novēlējis zelt un sekmīgi darboties. Juris Kalniņš atbildējis ar viņam piemītošo šarmu, pateikdamies par lielo pretimnākšanu un atbalstu. Tas biedrības mecenātu ļoti aizkustinājis. Brimmeru pacēluši uz rokām. Tad viņš devis zīmi atkal piepildīt glāzes un uzsaucis tostu latvju tautas labklājībai un zelšanai.
Pēc koncerta sācies saviesīgs vakars, kurā piedalījušās arī jaunās muižnieces un viņu tēvs, īpaši pārsteidzot kautrīgos lauku tēvus un māmiņas.
Dzied četrbalsīgi
1870. gada Ziemassvētkos koris dievkalpojumā Vietalvas baznīcā jau dziedāja četrbalsīgi. Kā katrs jaunums, arī šis bija pulcinājis pilnu baznīcu ļaužu. Liela daļa nāca aiz ziņkāres pašiem redzēt un dzirdēt, kā Odzienas “freilenes” dzied kopā ar “mužiku” puišiem.
Tolaik ne tikai Vietalvā, bet arī visai plašā apkaimē lauku māmuļas bijušas tik konservatīvi noskaņotas, ka jaunavu piedalīšanos publiskos sarīkojumos uzskatījušas par piedauzību. Tādēļ koris sākumā sastāvēja tikai no vīriešiem. Palīgā nāca sirmā Skriņu Jankava māte, Bisenieku Dzenīša māte, Aparēnu Bumbēra māte un citas gados vecākas saimnieces. Juris Kalniņš aicināja visus iestāties korī. Pirmās korī iestājās Kristīne Lejiņa un Johanna Šulmana (Odzienas skrīvera māsa, vēlāk Veispāla kundze), viņām sekoja arī citas jaunkundzes. Biedrības pirmā gada svētkos jau bija izveidojies jauktais koris.
Pirmie svētki pils parkā
Lai izpatiktu savam mecenātam un labvēlīgi noskaņotajiem muižniekiem, koris iemācījās dziedāt arī dažas vācu dziesmas. Tās dziedāja visos sarīkojumos, kuros piedalījās vācu muižnieki. Tā tika uzturētas labas attiecības, un pirmajos gados nav bijušas jūtamas pat kārtu atšķirības, īpaši, kad krāšņajā Odzienas pils parkā Rūdolfs Brimmers atļāva biedrībai rīkot savas darbības pirmā gada svētkus, pats Brimmers šiem svētkiem bija sagādājis kara orķestri.
Svētkos tika pārdotas 79 biļetes, bet daudzi zemnieki bija sapulcējušies aiz barjeras, jo kautrējās ieiet pils parkā. Svētkos kā parasti teica runas, pēc tam Ženija Brimmere pasniedza Jurim Kalniņam biedrības karogu. Tas ļoti sajūsmināja kora dalībniekus, tādēļ viņi dziedāja ļoti apgaroti. Vakara krēslai tuvojoties, sākās saviesīgā dzīve ar dejām un rotaļām. Ženija Brimmere kā šīs dienas varone uzaicināja Juri Kalniņu būt par viņas kavalieri visu vakaru.
Pašiem savs karogs
Muižnieka meitu Ženijas un Mērijas Brimmeru pašdarinātais un Vietalvas dziedāšanas biedrībai pasniegtais karogs bija ļoti grezns — no balta zīda, virsū uzšūti biedrības iniciāļi: V. D. B., ieslēgti ozollapu vainagā, tāpat uzšūts biedrības dibināšanas datums: “10 Mai 1870” (audumu karogam, kā arī izšuvuma skici pasūtīja Vācijā, jo Rīgā to nav varējuši dabūt).
(Nobeigums nākamajā numurā)
