Pirmais ledus makšķerniekiem un tiem, kam šī nodarbe labākajā gadījumā neizraisa nekādas asociācijas, vienmēr rada dažādu reakciju. Pirmie to gaida kā lāči medu, bet otrie kā mušas mušpapīru. Ir vēl arī trešā kategorija šīm divām pa vidu, un tie ir tā saucamie vasaras copmaņi, kuri bieži makšķerē brīvajos ūdeņos, bet, tiklīdz parādās pirmās ziemas pūkas, tā visu copes arsenālu “iekonservē” līdz pavasarim, bet ziemā par makšķerēšanu pat nedomā.
Bieži dzirdēti izteicieni par “pingvīniem”, kas sēž uz ledus un pa āliņģa šmaugo urbumu mēģina izvilināt zivis. Vieni dziļdomīgi šūpo galvas un nosaka: “Prātiņ, nāc mājās!”, bet ir arī tādi, kas apbrīno zemledus makšķerniekus par viņu izturību un brīžiem drosmi. Taču šī drosme bieži vien ir ļoti tuvu pilnīgi nevajadzīgam riskam. Par to tad arī vērts parunāt un tūkstoškārt atkārtot.
Nu kur tu
lien?
Ja ticam sinoptiķu prognozēm, ledus šogad uzsals ātri un kvalitatīvi. Par ātrumu viss būtu skaidrs, bet par ledus kvalitāti ir krietni vairāk ko spriest. Labākais aizsalšanas brīdis ir, kad valda pilnīgs bezvējš un no gaisa nekrīt ne sniegs, ne lietus lāses. Tas garantē vienmērīgu jebkuras ūdenskrātuves aizsalšanu, un nav jābaidās, ka, piemēram, kaut kur uz ūdens virsmas būs sasnidzis slapjš sniegs un naktī, nedaudz piesalstot, pārklājis šo vietu ar plānu ledus kārtu. Tāda vieta zemledus makšķerniekam ir ļoti bīstama. Uzejot uz ledus, kuru nav pārklājusi sniega kārta, kā likums, vajag izvairīties soļot pa tādām vietām, kur ledus krāsojas tumšāks nekā cituviet. Noteikti neieteiktu pirmajās sala dienās doties upju virzienā. Pirmkārt, straumes pat nelielos posmos ir ļoti dažādas un īpaši mazajās upītēs ļoti mainīgas. Līči mijas ar aizstraumēm, gar kurām traucas nodevīga ūdens plūsma. Aizsalšanas brīdī, ja vēl uzsnieg kaut plāna sniega sega, šī vieta ir acīm nekontrolējama. Ja nu tiešām upe ir vienīgā un tuvākā ūdenskrātuve, tad to nepieciešams ļoti labi pārzināt. Var izmantot gar krastu aizsalušos līčus, bet nekādā gadījumā nepārvietoties gar upē “ienākošiem” sauszemes raga galiem. Šādās vietās pat lielākajās upēs mēdz būt lielākas vai mazākas straumes. Atcerieties, ka tādā, pakļūstot zem ledus, izredžu izglābties nav. Par to jārunā bez aplinkiem, jo diemžēl makšķernieku vidū bijuši un būs cilvēki, kuri savas neapdomības dēļ jau ir labākos copes laukos vai arī taisās uz tiem. Neapdomīgi, nepacietības pilni pirmo asarīšu meklējumi uz tikko aizsalušas upes nav tā vērti.
Ezeros ir daudz drošāk. Ledus kārta tur uzsalst ļoti vienmērīgi. Pirmajās dienās nevajadzētu staigāt pa ledu vietās, kur ir biezi meldrāji, iekrituši koki vai aug krūmāji. Šādas vietas ir bīstamas, jo koks ilgi uztur siltumu, un pat ziemas viducī var redzēt, ka pie stumbriem vai krūmu zariem ledus ir melns vai pat nedaudz skalojas ūdens. Ziemas sākumā ezeros gar niedrēm un palielā seklumā mēdz būt skaisti asari. Makšķernieki to zina un tādās vietās arī meklē šīs zivis. Taču neaizmirsīsim kādu piemēru, kas liks aizdomāties katram copmanim. Ziemas otrajā pusē, ja ūdenskrātuvē slāpst zivis, cērtam vai urbjam daudz un pēc iespējas lielākus āliņģus, lai ūdenim piekļūtu skābeklis. Ar ko šādas izurbtas vai izskaldītas vietas aizbāžam? Protams, ar lielākiem meldru saišķiem, jo tie izdala siltumu un tik ātri neļauj ūdenim sev apkārt aizsalt. Padomāsim par to, arī kāpjot uz pirmā ledus.
Nedodies
viens!
Uz pirmā ledus copi nevajadzētu iet vienam. Vientulība, izraušanās no pilsētas kņadas, klusa un laba cope ir prieks un enerģijas lādiņš vismaz visai nākamajai nedēļai, taču tikai ne uz pirmā plānā ledus! Uz copi jādodas vismaz divatā, un jābūt līdzi ap septiņiem metriem garai virvei. Tā var lieti noderēt. Turklāt ir pēdējā muļķība virvi nesāt līdzi vienā no copes kastēm, ja tikai nav sarunāts ar kādu no augšas, ka tas tieši šim copmanim neļaus ielūzt. Tā gan parasti nenotiek. Virvi vislabāk nolikt kādā redzamā vietā. Izurbjam āliņģus, un, tā kā neviens normāls makšķernieks ledus urbi vai vergu tāpat uz ledus nenomet, bet gan ieurbj vai iecērt, lai tas stāvētu gaisā, tad, lūk, tā ir vieta, kur uzkarināt striķi. Tam jābūt pēc iespējas resnākam, nevis no veļas auklas. Kāda resnuma virvē ir vieglāk iekrampēties, lai izvilktu nelaimīgo no ūdens? Resnākā vai tievākā? Gadījies pieredzēt, ka ielūzušais panikā daudz “airējas” ar plaukstām zem ūdens. Jau nepilnu 30 sekunžu laikā pirksti no aukstuma ir tik stīvi, ka nespētu noturēt pat krūzīti, kur nu vēl satvert tievu virvi. Tad vienīgais variants ir iesiet auklā cilpu, un, kad virves gals aizmests ielūzušajam, viņam pašam tā pār galvu jāuzmauc ap vidukli.
Uz pirmā ledus ejot, līdzi noteikti jābūt ledus cirtnim jeb vergai — kā nu kurā vietā to sauc. Esmu dzirdējis, ka tad, ja ar pirmo reizi cirtnis iziet ledum cauri, tālāk nav ko iet. Varbūt tik traki nav, jo jāskatās arī, kāds ir šis vīrs vai vīrelis, kas cērt. Nonākot copes vietā un pārliecinoties par ledus drošību, ar cirtni gan neieteiktu darboties. Zivīm pirmais ledus jau tā ir neliels šoks, bet, ja vēl kāds sāks pa augšu dauzīties, var iznākt, ka nevienam no tuvumā esošajiem makšķerniekiem šajā dienā nebūs ko mājās aiznest, izņemot inventāru un sevi pašu.
Nenovērtētais
glābējs — cirtnis
Pārdošanā ir speciāli durkļi ar plastmasas rokturiem, kas liekami lietā, ja makšķernieks ielūst. Paredzēts, ka tie, tāpat kā bērnudārzniekam cimdi, ir pie gumijas, kas izvērta caur piedurknēm ap pleciem. Īsti nezinu, kāpēc, taču ziemas makšķerniekiem tāda atribūtika nav cieņā. Šis priekšmets pilnībā netiek novērtēts, kaut arī ir gana labs, ja esat viens ielūzis ledū, bet dziļums ir tāds, ka nav iespējams atsperties pret gultni, lai uzraustos atpakaļ uz ledus. Šādos gadījumos labi noder cirtnīši, ar kuriem var aizcirsties aiz slidenā ledus, ko nekādi nav iespējams izdarīt ar pirkstiem vai nagiem un izvilkt sevi no ledainā ūdens.
Vēl rūpīgi būtu jāizvēlas ziemas kostīms. Nerunāšu par tiem, kam joprojām ziemas apģērbs ir “pufaikas” un vatētās bikses. Šiem cilvēkiem uz pirmā ledus nav ko darīt un derētu nedaudz paciesties, lai uzsalst biezāka kārta. Savukārt pārējiem, kam mugurā ir moderni elpojošie un peldošie kostīmi, pirms uziešanas uz ledus nepieciešams cieši “aizklipsēt” bikšu staru un piedurkņu galus. Ielūstot cieši novilktie gali neļaus ūdenim iespiesties zem apģērba un kādu brīdi nelaimīgais kā pludiņš peldēs pa virsu, tā iegūstot tik nepieciešamo laiku, lai tiktu izglābts.
Sperot soļus uz pirmā ledus, būtu arī labi krasta joslā nocirst kādu paresnu alksni, ar ko savienot krasta līniju un aizsalušo ūdenskrātuvi, jo ir gadījies, ka rīta agrumā pēc nakts sala uz ledus uzej pilnīgi droši, bet, kad jānāk nost, dienas saulīte izdarījusi savu darbu un ceļš uz krastu ir nepārejams. Tad šāds stabils, zaļš un izturīgs koks ir vienīgais glābējs, citādi vai nu vajadzēs gaidīt nakti, kad atkal uzsals, kas diez vai būs interesants pasākums, vai arī jāmetas plānajā ledū ar cerībām, kas parasti mirst pēdējās. Melnais humors? Jā, piekrītu, bet sakiet, ka tas viss nav no dzīves…
Vislabāk tomēr
pagaidīt
Taču labāk ir mazliet nogaidīt, lai uzsalst vismaz 10 centimetru bieza ledus kārta, un tad jau pat smagsvari var uz tā droši doties, jo pirmais ledus vāks ir vismaz trīs reizes izturīgāks par pēdējo. Pēdējais brūk zibenīgi, bet pirmais pirms lūšanas sāk brīdinoši brakšķēt. Sēžot uz vietas, arī piedzīvots, ka ledus zem makšķernieka smaguma kā no gumijas lēnām it kā iegrimst un pa āliņģi sāk nākt ūdens. Tā ir pirmā pazīme, ka ir tikai dažas sekundes, lai no šīs vietas “aiztītos”. Baudīsim ziemas copi un atcerēsimies, ka mūs gaida mājās.
