Domāju: nu tik būs, nu tik svinēšu Jauno gadu, bet… atkal nekā. Tā pati uguņošana, tie paši zirņi, tas pats cūkas šņukurs, nekādu brīnumu no gaisa un tukšs naudasmaks. Lasu internetā — citur gan bijuši forši svētki, Liepājā pirms gadumijas pat notikusi pliko pelde.
Diemžēl mūspusē tādi vārguļi vien ir — peld tikai karstā vannā. Būtu vismaz, kur acis pamielot…
Šodien izprintēju attēlus no interneta, kā populāri latvieši Jauno gadu gaidīja. Nesīšu Indriķim, lai palūkojas, kā jāģērbjas īstiem vīriešiem un sievietēm, citādi mēs kā alu cilvēki esam svētkus gaidījuši.
Šīgada depresīvākā diena būšot 21. janvārī — man tā laikam jau sākusies. Četru brīvdienu laikā mūsu iemīļotākais maršruts bija istaba—virtuve ar pieturvietām “televizors” un “ledusskapis”. Grīdai krāsa galīgi nolupusi, jākrāso, bet naudas nav. Bet varbūt labāk nopirkt sarkanu paklāju — vai tad tikai kinozvaigznes pa tādiem var staigāt? Un vēl — darīšu kā Kombuļu Inese un šogad dzīvošu bez kļūdām. Kaut kā taču no tās pēcsvētku depresijas jātiek vaļā.
