Nobeigums. Sākums 16. februāra numurā. Šoreiz pastāstīšu par ekskursijām, kurās biju ceļojuma laikā. Manuprāt, tajās būtu jādodas ikvienam, kurš aizbraucis uz Ēģipti.
Nobeigums. Sākums 16. februāra numurā.
Šoreiz pastāstīšu par ekskursijām, kurās biju ceļojuma laikā. Manuprāt, tajās būtu jādodas ikvienam, kurš aizbraucis uz Ēģipti.
Pavada apsardze
Tajā pašā vakarā, kad ielidojām Hurgadā, uz mūsu viesnīcu atbrauca gids Kaspars. Viņš mums piedāvāja izvēlēties ekskursiju programmu. Ekskursijām gidu var nolīgt arī vietējās tūrisma firmās, tas izmaksā divreiz lētāk, taču tad nav garantijas, ka ekskursijās arī aizbrauksi, un konflikta gadījumā samaksāto naudu diez vai izdosies atgūt. Izvēlējos Kairu, Luksoru, batiskafu, lai redzētu Sarkanās jūras zemūdens pasauli, kā arī džipu safari pie beduīniem.
Attālums līdz Kairai ir apmēram 500 kilometru pa tuksnesi, tāpēc izbraukšana ir jau pulksten 1.30 naktī. Aiz pilsētas robežas no viesnīcām sagaida visus tūristu autobusus, lai drošības dēļ ceļā dotos visi kopā. Mēs devāmies ekskursijā 63 autobusos, ap 3000 cilvēku. Priekšā un aizmugurē brauca bruņots eskorts, un arī katrā autobusā bija pa apsargam. Ceļi ir ideāli, par tūristiem ļoti rūpējas, jo šie ienākumi dod ievērojamu ieguldījumu Ēģiptes ekonomikā, bet galvenais valsts ienākumu avots ir Suecas kanāls.
“Čammām” te nav ko darīt
Ap pulksten desmitiem rītā bijām Kairā un vispirms devāmies uz Vēstures muzeju, kur glabājas faraona Tutanhamona dārgumi. Muzeja apskatei atvēlēta tikai stunda, un nav iespējams apskatīt visas milzīgās zāles. Tomēr iespaids ir vienreizējs.
Autobusi uz nākamo apskates objektu izbrauc precīzi norunātajā laikā. Ja laikus neesi autobusā, tālāk tiec, kā gribi, tāpēc “čammām” te nav ko darīt. Ir bijuši gadījumi, kad nokavējušies cilvēki pēc tam uz viesnīcu Hurgadā braukuši ar taksometru par 150 latiem.
Kaira ir milzīga pilsēta, daudz nepabeigtu māju un liela netīrība ielās. Pa tām brauc gan automašīnas, gan cēli pastaigājas kamieļi un tipina ēzelīši. Ja kāds grib aprunāties ar pretī braucošo paziņu, apstājas ielas vidū, traucējot satiksmi. Redzēju arī pāris policistu, kuri regulēja satiksmi. Ja kaut kas kārtībniekam nepatika, viņš pierakstīja automašīnas numuru, lai vēlāk aizsūtītu rēķinu, taču neredzēju, ka būtu kādu arī apturējis. Kā jau rakstīju, luksoforu Kairā nav, nav arī gājēju pāreju.
Dārglietas maksā tikpat, cik Latvijā
No muzeja gājām uz juvelierizstrādājumu un papirusu veikalu. Dārglietas mani neinteresē, jo tās maksā tikpat, cik Latvijā, tāpēc nopirku pāris papirusu. Tālāk devāmies uz Gizas piramīdām. Tādas pilsētas vairs nav, jo abas ir “saaugušas” kopā, un piramīdas ir pie pašas pilsētas robežas. Ēģiptē pavisam ir ap 80 piramīdu, bet visas izkaisītas tuksnesī. Heopsa piramīda ir milzīga un, redzot to, grūti aptvert, kā to varēja uzcelt bez tehnikas. Sākumā piramīdas augstums bijis 143 metri, bet pēc zemestrīcēm tas samazinājies līdz 137 metriem. Vienas malas garums ir 230 metru. Piramīdas celtniecībai izmantoti 2,3 miljoni divas tonnas smagu akmens bluķu. Sākumā piramīdas bija noklātas pulētām akmens plāksnēm, kuras saulē spīdēja, bet laiks, zemestrīces un smiltis ir darījušas savu, un nekas nav palicis pāri. Pārējās piramīdas ir mazākas.
Piramīdas ir jāredz
Apkārt piramīdām ir asfaltēts ceļš, pa kuru vietējie ar tā sauktajiem “faraonu kaujas ratiem” par maksu vizina tūristus. Ratiem ir divi riteņi, tos lielā ātrumā velk zirgs. Ir ļoti daudz kamieļu, bet ar viņiem labāk nejāt, jo par to dārgi jāmaksā. Saimnieks no kamieļa var neļaut nokāpt, kamēr neesi iedevis naudu. Visapkārt ir daudz uzbāzīgu suvenīru tirgoņu un fotografēties gribošu arābu. Par to, ka viņš nostājas blakus tūristam, jāšķiras no vairākiem dolāriem.
Sfinksa gan ir patālu no piramīdām, gandrīz vai “bedrē”, un nebūt nav tik liela, kā to var redzēt daudzās fotogrāfijās. Protams, tā ir varena, gandrīz kā piecstāvīga daudzdzīvokļu māja. Degunu tai it kā apskādējuši Napoleona karotāji, kuri nejauši trāpījuši ar lielgabalu. Ja esi Ēģiptē, pie piramīdām noteikti jāaizbrauc. Brauciens līdz Kairai maksā 65 dolārus.
Uzbrūk rīta stundās
Pēc piramīdu apskates braucām uz restorānu pusdienās, jo visi bijām ļoti izsalkuši. Mūs gaidīja zviedru galds. Apkārt pilns noskrandušiem bērneļiem, kuri diedelē naudu. Pēc tam — smaržīgo eļļu prezentācija un brauciens uz viesnīcu. Gids runāja krievu valodā, bet tas atkarīgs no tā, kādas tautības cilvēki lielākoties ir autobusā. Atpakaļceļā autobusi brauca katrs atsevišķi, jo teroristi uzbrūkot tikai rīta stundās. Ap pulksten 22 bijām savā viesnīcā.
Dienu atpūtos un tad braucu uz Luksoru. Šoreiz izbraukšana bija pulksten 5.20, jo jābrauc tikai ap 300 kilometru. Atkal sapulcējas ap 100 autobusu un — aiziet! Autobusu vadītāju braukšanas stils ir “apbrīnojams”. Apdzen viens otru arī līkumos un ceļa pacēlumos, kaut gan pretī visu laiku brauc mašīnas.
Iebraucam paradīzē
Pēc pāris stundām — apstāšanās oāzē. Varēja iedzert kafiju, kaut ko iekost. Gāju fotografēties pie beduīniem, kuri no tuksneša speciāli atnākuši ar kamieļiem un ēzelīšiem. Pāris dolāru nav ko žēlot, toties iznāk brīnišķīgas bildes.
Drīz nonācām Nīlas krastos. Salīdzinot ar tuksnesi, bijām iebraukuši paradīzē. Gar ceļmalu aug milzīgi ziedoši koki, palmas, redzami cukurniedru, tomātu un citu dārzeņu lauki, kuros rosība notiek nepārtraukti. Pilns ēzelīšiem, nabadzīgām mājelēm bez jumtiem un daudz netīru bērnu. Visi smaida, māj ar rokām, jo viņiem skaudība, bagātību raušana ir sveša. Cilvēki te vienkārši priecājas par dzīvi un jūtas laimīgi.
Pulksten pusvienpadsmitos bijām Karnakas templī. Katrs faraons savulaik gribējis atstāt pēc sevis kaut ko paliekošu, diženu. Te ir sfinksu aleja, milzīgi mūri, vesels kolonnu “mežs”, katras kolonnas diametrs ir vismaz pieci metri, ir arī obeliski mīlestībai, faraonu dīķis, statujas, 100 metru gara siena ar hieroglifiem — vēstījums nākamajām paaudzēm. Templi šobrīd restaurē, jo arī tas laika gaitā ir cietis.
Faraonu kapenēs
Atkal pusdienojām restorānā un pēc tam braucām ar kuģīšiem pāri Nīlai uz Mirušo pilsētu, kur ir faraonu kapenes. Pavisam Ēģiptē bija ap diviem tūkstošiem faraonu. Jau labu gabalu pirms kapenēm mirušo miera sardzē stāv divas milzīgas 20 metru augstas statujas — Memnona kolosi. Atkal bija jāatkaujas no tirgoņiem. Devāmies uz alabastra fabriku, kur varēja nopirkt dažādus traukus no bazalta, obsidiāna un citiem materiāliem. Vāzes, statujas nav lētas, turpat strādnieki tās gatavo, tas ir pamatīgs roku darbs.
Faraonu ieleja ir starp kalniem. Tutanhamona kapenes slēgtas, tāpēc gājām iekšā Ramzesa II mūža mājā. Fotografēt nedrīkstēja, bet nebija jau arī ko, jo, izņemot apzīmētās sienas, nav ko redzēt, viss sen izlaupīts. Bet izjūtas ir patīkamas, aizskarot hieroglifus, kas iekalti pirms vairāk nekā trijiem tūkstošiem gadu. Iekšā smacīgs, jākāpj dziļi pazemē, tāpēc ātrāk gribas tikt prom, jo paliek neomulīgi. Paši kapeņu cēlāji dzīvojuši klintīs izcirstās alās.
Piemetas jūras slimība
Braucām arī uz valdnieces Hatšepsutas templi. Tas ir labi saglabājies, bet nav tik varens kā Karnakas templis, jo ir monolīts veidojums ar kolonnām un skulptūrām. Tur arī redzējām saulrietu. Pie šī tempļa, arī apkārtējos kalnos, bija daudz bruņotu sargposteņu, jo tieši te pirms kāda laika tika nošauti vairāki tūristi. Pa ceļam vēl iebraucām papirusu fabrikā un atvadījāmies no skaistās Nīlas. Pusvienpadsmitos vakarā bijām viesnīcā.
Nākamajā dienā braucu skatīties zemūdens pasauli. Bet, kā par nelaimi, tas gan gadās reti, dienā nebija saules, un zemūdens pasaule zaudēja košās krāsas. Vesels lērums visādu zivju, bet pats interesantākais — milzīgs jūras bruņurupucis. Batiskafs ir kuģis, kurš izbrauc jūrā pie koraļļu rifiem un tur dreifē. Visi nokāpj kuģa zemūdens daļā, tur iebūvēti milzīgi iluminatori, pa kuriem visu var redzēt. Pavadījām jūrā tikai pusotru stundu, jo bija spēcīgi viļņi, tāpēc vairākiem tūristiem pat piemetās jūras slimība. Par braucienu ar batiskafu samaksāju 40 dolāru, tāpēc braucienu ar kuģīti, džipu vai kvadracikliem pie beduīniem labāk iegādāties vietējās tūrisma firmās. Katrs brauciens maksā tikai 10 dolāru.
Kamielis ir viss
Mans pēdējais brauciens bija ar džipiem pie beduīniem. Jābrauc apmēram 40 kilometru, braucām lielā ātrumā. Mūsu grupā bija pieci džipi, katrā pa astoņiem cilvēkiem. Pa ceļam redzējām mirāžu — it kā ezeru tuksnesī, ko rada karstā gaisa plūsmas. Beduīni ir tie paši arābi, kuri apmēram pirms pusotra tūkstoša gadu izvēlējās pirmatnējo dzīvesveidu ārpus civilizācijas, aiziedami tuksnesī. Beduīni dzīvo ļoti pieticīgi — bez elektrības, bez sakariem, vienā vietā tik ilgi, kamēr akā beidzas ūdens. Pēc tam pārceļas uz citu vietu, kur pirmais darbs ir izrakt aku, vismaz 50 metru dziļumā. Ciematā, kurā mēs bijām, dzīvo 150 cilvēku, visi ir radi, jo savā starpā precas. Galvenais iztikas avots ir tūristu uzņemšana, suvenīriņu un ārstniecības zālīšu pārdošana, arī kamieļi. Kamielis tuksnesī ir viss — prieks, gaļa, apģērbs, transports, arī kurināmais, jo kamieļa spiras izmanto kā kurināmo.
Brauciet, ceļojiet!
Tie, kuri vēlējās, ar kamieli varēja pavizināties. Es to nedarīju, jo gide tiem, kuriem ir veselības problēmas, neieteica rausties kamieļa mugurā. Kamielis ir liels un, ceļoties augšā vai tupjoties, izdara ļoti straujas kustības. Viegli var izkrist no segliem. Paēdām vakariņas, kuras bijām paņēmuši līdzi, noskatījāmies beduīnu vīriešu šovu un tumsā braucām prom.
Tā nu mans skaistais ceļojums bija galā. Nākamajā dienā ar lidmašīnu devāmies mājup uz mūsu ziemeļniecisko, drēgno valsti. Brauciet, ceļojiet, lai pēc tam nav jānožēlo, ka, izņemot darbu un kartupeļu vagu, neko dzīvē neesat redzējuši!
