Viņa pieredzēja Pilskalnes ziedu laikus, bija klāt vai personīgi katram tās iedzīvotājam. Pieredz arī šo laiku, kad 18 dzīvokļu mājā apdzīvota labi ja puse. Cilvēki aizbrauc, takas aizaug, un to labi var novērot no trešā stāva loga. Viss kā uz delnas. Pilskalniete Zelma Jurovska šomēnes astoņdesmito reizi atskatīsies uz pagājušo laiku — fotoalbumos, atmiņās.
Reģistrē laulības un meklē kavētājus
Arvien mazāk mūsu vidū to ļaužu, kuri var lepoties, ka pieredzējuši vecos labos Ulmaņlaikus. Zelma saka — kā pa miglu atceroties dienu, kad kopā ar vecākiem devās pie kaimiņiem. Latvijas Radiofonā 1940. gada 17. jūnijā pulksten 22.15 toreizējais Latvijas valsts vadītājs Kārlis Ulmanis teica savu uzrunu tautai par palikšanu katram savā vietā. Vēlāk, kara laikā, vecāku mājās ierīkoja štābu. Pretī Pilkalnes muižai saraka bunkurus, gatavojās kaujām, bet, par laimi, šo pusi aktīva karadarbība neskāra.
“Jau ap 1956. gadu te, Pilskalnē, bija cilvēku jūra. Tajā laikā pabeidza celt šo māju. Lozējām dzīvokļus. Man krita loze ar divistabu,” stāsta Zelma, un albumā atrodam mazu melnbaltu fotogrāfiju ar Nākotnes ielas 21. mājas bildi, vēl ar neiestiklotiem logiem. Tajā laikā viņa bija kadru inspektore. Vēlāk — Pilskalnes izpildkomitejā sekretāre. Tas gan nenozīmēja tikai pasniegt priekšniekam kafiju — pasu galds, laulību un mirušo reģistrācija, šķiršanās, karaklausības uzskaite un dzīšanās pēc nepaklausīgajiem skolēniem, algu saraksti un vēl daudz kas cits. Cilvēks orķestris toreiz bija jaunā, dedzīgā Zelma.
Tuva pieticība
Piedzima, uzauga un skola — viss tepat ap Pilskalni. Pēc Pilkalnes pamatskolas mācījās Neretas vidusskolā. Agri nomira māte, tāpēc nācās strādāt, pelnīt pašai. Pašmācībā apguva ciparu pasauli — rēķināja algas traktoristiem, strādāja būvmateriālu noliktavā. Kad uz ciemu pārbaudē atbrauca finansisti, viņi Zelmu uzslavēja par centību, jo, pretēji citviet uzietajiem pārkāpumiem, Pilskalnē visi cipari sakrita ideāli. Tolaik par paraugsaimniecībām uzskatīja Skrīverus un Koknesi, un uz tām brauca pieredzes apmaiņā.
Zelmas vīrs arī bija vietējais. Kopā sāka auklēt meitiņu Indru, bet nelaimes gadījums — avārija — mammu ar bērnu atstāja vienu. Šodien abas ar meitu priecājas par trim mazbērniem un vienu mazmazmeitiņu. Jaunas attiecības nav vēlējusies. “Tā arī dzīvoju,” smaidot saka jubilāre. “No vīratēva mājām, kur dzīvojām pirms tam, pārcēlāmies uz Pilskalnes centru. Garlaicīgi nebija. Meita kādu laiku mācījās Vecbebros, nedēļas nogalēs brauca mājās.” Vēlāk strādāja Pilskalnes bērnudārzā par pavāri. Arī tagad dzīvo kopā. Vienam no mazbērniem jau 30 gadu, un viņš kopā ar gadu veco meitiņu, iespējams, būs ciemiņi arī šajā apaļajā dzimšanas dienā.
Vai ikdiena nav pārāk garlaicīga? Zelma teic, ka vēl kādu laiku pati gājusi apkopt govi. Ganības bijušas divus kilometrus no centra. Arī mazdārziņš ir, un patika tajā darboties. Veselības dēļ tagad daudz kas nav iespējams. “Laiks sācis skriet. Kad mācījos, strādāju, laiks vai vilkās. Tagad — te pirmdiena, te jau sestdiena. Nav kustību, nav notikumu, varbūt tāpēc viss ir kā viena diena,” spriež jubilāre. Vai 80 gadu ir daudz vai maz? Zelma atbild — dabīgi, ka daudz. Pietiekami. Dzimšanas dienā ciemos gaida mazbērnus. Lielākā ballīte bijusi 50 gados, bet pirtīs un klubos vien citiem palīdzējusi rīkot. Pašai tuva pieticība. ◆
