Latvju zemē kopš neatminamiem laikiem dzīvojuši ļaudis.
Latvju zemē kopš neatminamiem laikiem dzīvojuši ļaudis. Par tiem laikiem, kad sacerētas teikas un pasakas, dzimušas tautasdziesmas, kad valdīja ķēniņi, šodien spēj pastāstīt pilskalni. Tikai zinātājam tie atklāj izpētei noderīgus faktus, taču katrs no mums, stāvot pilskalna galā vai pakājē, var kaut uz mirkli iedomāties, ka koka pils torņos stāv modri sargi, kuri veras tālē, lai spētu pavēstīt par ienaidnieka tuvošanos. Lepna tauta tolaik dzīvoja zemē, kurā šodien saskaitīti 474 pilskalni. 20 no tiem ir Aizkraukles novadā, lielākoties Daugavas krastā vai upes tuvumā.
Klintainieši visbagātākie
Pilskalniem bagātākā ir Klintaines apkaime. Te savlaik bijuši seši pilskalni. Ne visi saglabājušies līdz mūsu dienām. Veidojot Pļaviņu hidroelektrostacijas ūdenskrātuvi, vairāki no tiem appludināti. Pirms tam gan veikta šo pilskalnu izpēte, taču tik un tā Daugavas viļņi līdz ar Staburaga klinti mums atņēmuši vēl kādu daļiņu tautas vēstures. Pilskalnus apdraud arī grants karjeri. Labi, ja, atrodot senu kultūrslāņu paliekas, rakšanu pārtrauc un veic izpēti, taču Latvijā bijuši arī gadījumi, kad pilskalns grants, smilts vai dolomīta radžu dēļ iznīcināts pilnībā.
Kā liecina arheoloģiskie pētījumi, Daugavas pilskalnos cilvēki uz dzīvi apmetušies jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Lielā upe bija nozīmīga transporta maģistrāle, tāpēc arī tās krastos cilvēki cēla apmetnes. Pilskalni bija vieni no pirmajiem, kuri aizsargāja pret krustnešu agresiju 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā. Tieši šī iemesla dēļ vietu nosaukumi minēti tā laika hronikās, piemēram, Koknese un Aizkraukle. Jaunās ticības sludinātāji koka pilis daudzās vietās nodedzināja, un to vietā pret debesīm sāka slieties mūra pilis. Taču arī tās nu pieder pagātnei.
Vērtības iznīcina arkls
Aiviekstes pagastā ir Puduļu pilskalns. Šis ir viens no tiem pilskalniem, kura kultūrslānis gandrīz pilnībā iznīcināts. Nostāsti vēsta, ka savlaik tas arts. Stāvuma dēļ apsaimniekošana pārtraukta, kalna virsma izlīdzināta un pārveidota par deju laukumu. Tagad tas ir ar mežu apaudzis paugurs.
Arī Kalnaziedu pilskalna zemi savlaik ne vienu reizi vien apvērsis arkla lemesis, nedaudz izmainot ainavu. Aršanas dēļ tam ziemeļu pusē vairs nav vaļņa un grāvja, kurš kādreiz bija viena no šī pilskalna aizsardzības sistēmas daļām. Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka šajā vietā cilvēki dzīvojuši jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Šajā pilskalnā gan nav konstatētas intensīvās saimnieciskās darbības un tirdzniecības pēdas. Tāpēc pētnieki uzskata, ka šis pilskalns izmantots lielākoties kā vieta, kur kara gadījumā patverties no ienaidnieka.
Kalnā glabā kartupeļus
Arī Iršu pagastā ir divi pilskalni. Labāk saglabājies Bulandu pilskalns, saukts arī par Ozolkalnu, lai gan kara laikā tajā radušās vairākas bedres. Te raktās bedrēs glabāti arī kartupeļi. Blakus pilskalnam uz Pērses upes izveidota ūdenskrātuve, kura nedaudz izskalojusi pilskalna nogāzi. Izbūvēta arī neliela estrāde ar soliem, ierakti elektrības stabi. Arī tas izmainījis pilskalna izskatu, taču cilvēkiem radusies vieta atpūtai. Diemžēl vietējie vandaļi estrādi izpostījuši, kaut arī samērā nesenā pagātnē te svinēti Jāņi, vietējais drāmas ansamblis uzvedis pa viencēliena lugai.
Sena teika vēstī, ka šajā pilskalnā Zviedru kara laikā uzrakta naudas lāde, kuru zviedri atkāpjoties paņēmuši sev līdzi. Nav gan teikts, kas lādi ieracis, bet šajā apkaimē uzieti senlaicīgi zobeni, cilvēku kauli un ogles.
Vairāk bojāts Lielkalnu pilskalns. Tas stipri cietis Otrajā pasaules karā, bet 20. gadsimta 90. gados divas trešdaļas kalna noraktas, izveidojot karjeru, līdz ar to pilskalnu uzskata par daļēji iznīcinātu. Arī agrāk tas postīts ar aršanu, un tikai nejauši atradumi arheologiem ļāvuši secināt, ka cilvēki te apmetušies uz dzīvi mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī.
Dieva gulta pakājē
Viens no interesantākajiem pilskalniem Klintaines pagastā uz pašas pagasta robežas ir Pļaviņu pilskalns, saukts arī par Kaķkalnu. Pētnieki uzskata, ka cilvēki te dzīvojuši mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī. Te bijusi samērā liela apmetne, jo kultūrslānis klāj ne tikai pilskalna augšpusi, bet arī nogāzes un kalna pakāji.
Vēlāk šī vieta izmantota arī kā soda vieta –– no tā, iespējams, cēlies kalna nosaukums Kaķkalns (Kāķa kalns). Klintainieši zina stāstīt, ka kalnā aug koks, pie kura savlaik piesieti sodītie cilvēki. Te ir arī neparasts akmens veidojums, ko dēvē par Dieva gultu. Tas ir apmēram pusotru metru garš akmens, kura viens gals gluži kā spilvens pacelts uz augšu. Varbūt tas senatnē izmantots upurēšanas rituālos. Savlaik šī kalna pakājē bijis vēl viens, tikai mazāks šādas pašas formas akmens, taču pazudis, un tā liktenis nav zināms.
Meklē ieeju kapenēs
Viens no lielākajiem pilskalniem Klintaines pagastā ir Vīnakalns. Tā ir vairāku blakusesošu kalnu sistēma, kura ievērojama ar dabiskām stāvām kraujām. Kalna augšpusē izvietotas mūsdienās izpostītās Stukmaņu muižas īpašnieku dzimtas kapuvietas. Milzīgās akmens plāksnes, kuras sedz kapenes, nedaudz apaugušas ar sūnu, taču labi salasāmie tajās iegravētie vārdi un gadskaitļi stāsta par cilvēkiem, kuri dzīvojuši un valdījuši šajā novadā.
Nezināmi vandaļi gan meklējuši ieeju zem plāksnēm, vairākās vietās pat mēģināts rakt, iespējams, lai atrastu dārgumus, kuri varētu būt apglabāti kopā ar mirušajiem.
Ceļu norāda akmeņi
No cilvēku acīm Daugavas krasta mežos paslēpies Avotiņkalns –– prāvs pilskalns, kurš savlaik slējies augstu virs Daugavas ūdeņiem un tuvākās apkaimes. Tikai zinātājs pa aizaugušiem meža ceļiem spēj aizvest uz saules pielietu priežu sila nostūri, kur sūnās iegrimis akmens norāda, ka te ir Avotiņkalna pakāje. Pirmā pasaules kara laikā kalna gals ievērojami papostīts, taču vienlaikus atsedzies kultūrslānis, kurš stāsta par ļaudīm, kuri šajā kalnā dzīvojuši pirms vairāk nekā 1000 gadiem.
Avotiņkalnā pagājušā gadsimta pirmajā pusē notikušas balles. Līgo vakarā pulcējušies ļaudis, lai iedegtu ugunskurus un priecātos par vasaras saulgriežiem. Kalnā ved vairākas takas. Gar vienu no tām pa gabalam novietoti akmeņi, kuri nepārprotami norāda virzienu, kādā jāiet, lai uzkāptu kalna virsotnē.
Uz estrādi ar laivu
Ievērojamākais pilskalns Klintaines pagastā ir Oliņkalns. Kādreiz varenā dolomīta klints pacēlusies 20 metru augstumā virs upes līmeņa. Pļaviņu HES celtniecības rezultātā Oliņkalns pārvērties par salu Daugavas vidū, ko iecienījuši makšķernieki un citi aktīvās atpūtas cienītāji. Nokļūt Oliņkalnā var tikai ar laivu.
Latvijas laikā te ierīkota arī estrāde. Katru gadu notika plaši dziesmu svētki. Daudzi klintainieši vēl atceras, kā dziesma no kalna galotnes skanējusi pāri upei un tuvākajiem mežiem. Pēdējo reizi dziesma Oliņkalna priedes ieskandināja 1998. gadā, kad Daugavas nedēļā te notika koncerts. Ar kuģīšiem dziedātājus un klausītājus atveda uz salu, kur daudzi varēja atkal atgriezties jaunības takās. Laiks krietni pabojājis savlaik skaisto estrādi. Amfiteātrī izkārtotās sēdvietas vēl nedaudz saglabājušās, arī vieta dziedātājiem ir, taču, ja upē ir augsts ūdens līmenis, tā pārvēršas par nelielu upes līci, kura siltajā ūdenī peld mazu zivtiņu bari.
Pilskalns spēlē paslēpes
Arī Kokneses pilskalna varenais stāvs daļēji paslēpts zem tumšajiem Daugavas ūdeņiem. Arī pirms appludināšanas tā sākotnējais veidols bijis grūti nosakāms, jo latviešu koka pils vietā viduslaikos uzcelta mūra pils, bet pilskalns stipri pārveidots. Tomēr par Kokneses pilskalna esamību liecina jau 13. gadsimta rakstu avoti.
Reti kurš apmeklētājs, kurš iegriežas šajā vietā, lai papriecātos par savlaik varenās pils drupām un Daugavas plašumu, iedomājas, ka šajā vietā agrāk bijusi blīva apbūve, dzīvojuši ne tikai augstmaņi, bet guļbaļķu mājās mituši vienkāršie ļaudis. Atrastās senlietas vēsta par sakariem ar austrumu un rietumu zemēm. Ne velti Koknese bijusi attīstīts tirdzniecības centrs. Piemēram, te atrasts 12. gadsimta piekarams svina zīmogs ar svētā Jura un svētās Sofijas attēliem un uzrakstiem grieķu valodā.
Laiks un ūdens nežēlo arī akmens pils paliekas, tāpēc jau vairākus gadus te nostiprina mūrus. Darbu laikā pēta kultūrslāņus, taču pagaidām tos, kuri veidojušies viduslaikos.
Glābjas kara laikā
Viens no vismazāk pētītajiem pilskalniem Aizkraukles rajonā ir Muldenieku pilskalns Neretas pagastā. Tas ir neliels un mežu apaudzis, purvājā paslēpies paugurs. To ievērojami papostījuši gan zvēri, gan cilvēki. Nav ziņu arī par cilvēkiem, kuri te dzīvojuši. Pētnieki lēš, ka Muldenieku pilskalns izmantots tikai kā kara laika slēptuve. Tā kā šī kalna otrs nosaukums ir Upurkalns, to, iespējams, izmantojuši dažādos kulta rituālos.
Arī Strobuku pilskalnu Pilskalnes pagastā vairāk uzskata par paslēptuves vietu kara gadījumā. Te nav atrasts izteikts kultūrslānis, kurš liecinātu par ilgstošāku apbūvi šajā vietā. Pirmā pasaules kara laikā te atrasts cirvītis un māla trauku lauskas.
Savlaik izveidots laukums, kur rīkotas zaļumballes.
Mežiem apaudzis, pār Sērenes pagastu slejas Sērenes pilskalns. Ziņu par cilvēkiem, kuri te dzīvojuši, nav. Pētnieku domas par to, kad un kā šis kalns izmantots, atšķiras, bet par šo vietu stāsta vairākas teikas. Dažas no tām vēsta par pili, kura te nogrimusi.
Pāri tālēm mirdz lāpa
Viens no iespaidīgākajiem un arī senākajiem ir Aizkraukles pilskalns Skrīveru pagastā, kura kamieļa kuprim līdzīgā mugura labi pamanāma jau no liela attāluma. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka cilvēki te dzīvojuši jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Izrakumos konstatēts 30 celtņu, 98 krāsnis, podnieka ceplis, dzelzs ieguves krāsns.
Tagad Aizkraukles pilskalns ir iecienīta atpūtas vieta. Te vēju mēģina savaldīt cilvēki, kuri lido ar deltaplāniem un paraplāniem (īpašs izpletnis, ar kuru var pacelties gaisā un, izmantojot augšupejošās gaisa straumes, planēt — aut.). Pilskalna stāvā nogāze, kura vērsta pret Daugavu, ir 25 līdz 30 metru augsta. Jau stāvot tās malā vien un lūkojoties tālē, šķiet, ka nav nekā vieglāka, kā spert soli uz priekšu un pacelties debesīs.
Īpašs šis kalns kļūst Līgo vakarā, kad te pulcējas ļaudis, lai iedegtu ugunskuru, lāpu kalna galā, lai ļautos saulgriežu nakts burvībai.
Aizkraukles pilskalna koka pili krustneši nodedzināja 1205. gada kara gājienā, bet savu uzcēla nedaudz augšup pa Daugavu –– Karikstes upes grīvā.
Negantā barona kaps
Sunākstes pagastā arī ir divi pilskalni. Grūbeles (Grūbļa) pilskalns veidots no trim terasēm. Atradumi šajā pilskalnā ļauj domāt, ka pilskalns bijis apdzīvots jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Teika stāsta, ka šajā kalnā nogrimusi baznīca.
Kaut nedaudz mazāks, bet arī interesants ir Piksteres Zilais kalns — savrups, kokiem apaudzis 20 metru augsts kalns.
Sena teika vēsta, ka zem tā ir neganta barona kaps. Kad barons nomiris, ļaudis ar cepurēm vien virs tā sanesuši prāvu kalnu, bet netālu no tā vēl šodien redzama bedre, kur grābtas smiltis.
Pat suņiem bail
Zilais kalns ir neparasts paugurs, kurš šajā apkaimē atšķiras ar precīzu konusa formu un, salīdzinot ar citiem, ir daudz stāvākām nogāzēm. Neviļus pat gribas ticēt, ka kalns patiesi ir mākslīgs veidojums.
Stāvot tā pakājē, pārņem neparastas izjūtas. Gribas uzkāpt virsotnē un paskatīties apkārt, bet vienlaikus it kā mazliet baisi.
Kalna galā ne viena vien sunākstiešu paaudze svinējusi vasaras saulgriežus, pieskandinot tāles skanīgām dziesmām un liekot spoži mirdzēt Jāņu ugunīm.
Veci ļaudis apgalvo, ka vēl šobaltdien kalna apkaimē notiekot neizskaidrojamas lietas. Tumšos rudens vakaros kāds nezināms spēks liek iet tuvāk kalnam un apmaldīties teju trijās priedēs. Neparasti arī tas, ka suņi izvairās iet uz kalna pusi pat dienā.
Neviens nezina, kādu noslēpumu glabā šis kalns. Runā, ka te ir enerģētiski aktīva vieta, gluži kā Pokaiņu mežs.
Jāsargā nākamajām paaudzēm
Aizkraukles novads bagāts dažādām kultūrvēsturiskām vietām. Senie pilskalni ir tikai daļa no tiem. Noteikti ir vērts parūpēties, lai mēs zinātu šīs vietas, prastu tās saudzēt un saglabāt nākamajām paaudzēm, nevis iznīcināt tīši vai nezināšanas dēļ. Tā ir daļa no mūsu vēstures, kura liek apzināties, cik bagātas, lepnas un senas tautas daļa esam.
Lai arī līdz dažiem pilskalniem grūti atrast ceļu, tie nebūt nav nodoti pamestībai. Teju pie katra no tiem novietota tēlnieka Vilņa Titāna veidota akmens vizītkarte, kura arī pēc daudziem gadiem norādīs kalna vietu.
–– Regulāri notiek pilskalnu sakopšanas talkas, –– stāsta Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Elvīra Mantrova. –– Pastrādāts visos pilskalnos, iepazīti saimnieki. Par katru no pilskalniem var ilgi stāstīt: strādājot Zilajā kalnā –– pilskalnā Sunākstes pagastā –– apbrīnota pīlādžu aleja. Pļaviņu pilskalnā radās ideja veidot bērnu nometni „Taka”, bet Sērenes pilskalna akmenim atrasta zīme ar “cepurīti”.
***
Izmantotā literatūra: Juris Urtāns „Senie pilskalni Aizkraukles novadā”, Rīga, 1996. g., „Latviešu tautas vēsturiskās teikas”, Rīga, 1988. g.
