Plūškoka sīrupam ir manas bērnības garša. To, ienākot Žagariņu ģimenes mājā, uzreiz sniedz saimniece Inta. Tikko brūvēts. Salds! Uz jubilāres veselību! Intai Žagariņai Pilskalnē šodien aprit 65 gadi, augustā ar dzīvesbiedru Edgaru atzīmēs 40. kāzu jubileju.
Lieti met līkumu
Kalna iela, kur Līvānu māju rajonā dzīvo gaviļniece, ir kā atsevišķa republika Pilskalnē. Zaļa. Katrā sētā kāds saimnieko. Dzirdamas divu mazuļu čalas. Agrāk Līvānu mājās kopā bijuši 25 bērni. Tagad tiem jau pašiem ģimenes, Pilskalnē sabrauc vien svētkos vai brīvdienās. Visi vienaudži, tāpēc nereti satikšanās svētkus arī kopā nosvin. Tikai vīriešu Pilskalnē esot pamaz, daudzas sievas atraitnēs. Tomēr palikušie viens otru pieskata. Kā tad ne, ja gandrīz visi vienaudži — viens pie otra kāzās bijuši. Viņi ir tādi kā izredzētie, par sevi smej, ka Dievam netic vai tic par daudz, tomēr Pilskalne, vismaz Kalna iela, nekad nav pieredzējusi krusas graudus, kas stādus izposta, vai vētru, kas kokus lauž. Tādas parādības Pilskalnei ejot ar līkumu uz Neretu vai Aizkraukli.
Volejbola ēra
Inta ir sproģiete. Pēc vidusskolas beigšanas nevarējusi izlemt, kur mācīties. Domām par nākotni viņa nolēma ziedot gadu, bet plāni mainījās. Pilkalnes skolā kāda no skolotājām gājusi bērna kopšanas atvaļinājumā, un Inta uzrunāta mācīt otro un ceturto klasi. “Toreiz tā varēja — pēc vidusskolas nonākt skolotājas amatā, mācīt 2+4 un citas matemātiskas darbības, kurš gan nevarētu?” viņa stāsta. “Pēc pusgada iestājos tehnikumā Zaļeniekos, mācījos par grāmatvedi.’’ Tehnikumā Intu aizrāva volejbols, viņa tika pat rajona izlasē. Pēc tehnikuma beigšanas viņu pieprasīja darbā Pilskalnē. Inta spriež, ka, iespējams, te viņa nonāca arī volejbola dēļ. “Pilskalnē bija labas volejbola tradīcijas. Volejbola bumbu noliku malā vien tad, kad nomira Jūlijs Treiģis — sporta metodiķis, entuziasts. Līdz ar viņa aiziešanu aizsaulē volejbols senioriem ciemā apsīka. Bet cik daudz spēlēts!” viņa garšīgi nosaka. “Mājās trīs mazi bērni, sacensības vai ik katru nedēļas nogali. Braucu, vīrs, vīramāte laida. Paldies viņiem.” Inta tagad uzspēlē vien kopā ar bērniem sporta svētkos. “Žagariņi, Žagariņi!” kliedz līdzjutēji, novērtēdami sportisko ģimeni. Volejbola tradīcijas joprojām ir Neretā, kur Imants Silavs meitenes trenē. Viņu panākumiem Inta seko līdzi ar laikraksta starpniecību un priecājas par katru uzvaru.
Nokauc riepas Šūmaheram
“Šausmas! Kas tik es esmu bijusi,” it kā mazliet koķetējot, it kā pārskaitot cāļus rudenī, noteic jubilāre. “Kur vajadzēja, tur lika kā korķi pudelei. Būtu interesanti, ja būtu secīgi visu pierakstījusi, bet skaidri zinu, ka sāku kā algu grāmatvede, tad biju direktoram sekretāre. Kad kadru inspektore, aizķeroties laulības gredzenam aiz traktora piekabes, norāva pirkstu, kļuvu par viņas palīgu. Iedeva motociklu ar blakusvāģi un teica, ka jābrauc. Brigadiere blakusvāģī, es pirmo reizi pie stūres, un braucam. Mani uz grāvi vien velk, kad ‘‘piešāvos’’, braucu labi,” atmiņas šķetina Inta. “Kā man patīk braukt!” viņa iesaucas. “Ļoti patīk būt pie auto stūres, braucu katru dienu un četrdesmit gadus, kopš ieguvu autovadītāja apliecību!”
Ne velti pilskalnieši Žagariņas kundzi iesaukuši par Šūmaheru. Tā viņu sauc no tā laika, kad Inta strādāja par pastnieci. Ar pasta mašīnu Inta brauca ātri, un nav noslēpums, ka šad tad varēja dzirdēt arī riepas nokaucam. Vietējie, ieraugot pasta mašīnu uz ceļa, jau savu laikus grieza nomalē. Inta brauca šerpi, bet avārijas nevienas!
Bēg no cūkām
Kad Pilskalnē ievajadzējies zootehniķi, iecēla nevienu citu kā Intu. Viņai nācās tikt galā ar darbu četrās fermās. Tomēr, kad bērnu kopšanas atvaļinājumā gāja pasta priekšniece, jubilāri “nosūtīja” uz pastu. Pēc pasta viņu pārcēla uz darbnīcas ēku, kur bija jārēķina algas traktoristiem. Tad kādam radās ideja, ka Intai jāiet par cūkkopi fermā. “Ja jāiet, tad iešu, bet vīrs gana jutīgs uz smakām, šķebināja, un pieteicās trešais bērns,” viņa stāsta.
Tomēr Intas darba riņķis nebeidzās. Kad jaunākais bērns bija jālaiž bērnudārzā, arī viņa gāja tuvāk lolojumam, kļuva par sētnieci, lai ar vienu aci pieskatītu savus un draugu bērnus. ‘‘Katrs darbs ir labs, tas dod gandarījumu un prieku. Žēl, ka par pastnieci nostrādāju tikai divus gadus. Būtu strādājusi ilgāk, ja neņemtu nost pasta mašīnas, bija jābrauc ar savām. Vīrs teica — neremontēs! Pilskalnē nav neviena asfaltēta ceļa gabaliņa. Ziemā, pavasaros un rudeņos jābrauc pa dziļiem dubļiem,” viņa saka un piebilst, ka, neraugoties uz sliktajiem ceļiem, viņai būt pie auto stūres ir bauda. Lai arī sen vairs algots darbs nav saistīts ar braukšanu, viņa brauc katru dienu: “Meitenes uz Neretu vedu vai autobusam pretim, vai kādu uz darbu Mēmeles pansionātā, uz dārzu taču arī jābrauc.”
Vīrieši novērtē
Inta savā dzīvē braukusi ar dažādiem spēkratiem. Vadīt automašīnu viņai iemācīja tētis. “Bija ziema, braucām uz Daudzevas kūdras purvu, ceļš plats, nogreiderēts. Ar smago mašīnu, toreiz par “samosvalu” sauca, arī braucu, tētis ļāva. Bet esmu braukusi arī ar lielo autobusu no volejbola sacensībām. Šoferis gribēja iedzert, pie stūres sēdos es. Bez problēmām.” Inta atzīst, ka viņas prasmi un, nenoliegsim, sagadīšanos vienmēr būt dzelzs rumakam pie stūres novērtējuši arī vīrieši. Tāpēc pielūdzēju esot bijis ļoti daudz. Viņa izvēlējās Edgaru. Kāpēc? “Bija mierīgs un nebija lepns, laba rakstura,” viņa noteic. Rudenī pārim svētki — 40 gadu kāzu jubileja. Inta domā, ka tas nav nekāds sasniegums tik ilgi kopā nodzīvot. Dabiska lieta. “Man apkārt visi tā dzīvo, neviens nav izšķīries. Man nekad nav bijusi tāda doma, ka jāšķiras. Domstarpības jāpārrunā, jāpiedod. Kādreiz pie sevis domāju — ja tiktu pie tiem, kurus žurnāls “Kas Jauns” apraksta tādēļ, ka bērnus rada, tad šķiras, laikam izlamātu. Tā darīt nav pareizi, manuprāt. Bērniem taču sāp.” ◆
