Arvīdu Kviesi “Staburaga” lasītāji pazīst kā vairāku plašu vēsturisku publikāciju autoru.
Arvīdu Kviesi “Staburaga” lasītāji pazīst kā vairāku plašu vēsturisku publikāciju autoru. Pirms diviem gadiem varējām lasīt par Pirmā pasaules kara kaujām Aizkraukles novadā, pērn — par 19. gadsimta skaistākajām vietām Daugavas krastos, bet šogad — trīs rakstus par futbola, hokeja un olimpisko spēļu vēsturi.
Sagatavotās publikācijas mudināja ar pilskalnieti Kvieša kungu iepazīties klātienē. Vēstures pētīšana ir Arvīda Kvieša vaļasprieks, kuram viņš velta visu savu brīvo laiku. Pilskalnieši viņu mēdz saukt par Prezidentu. Tas gan nav Arvīda aizraušanās ar vēsturi, bet gan slavenā uzvārdabrāļa bijušā Latvijas prezidenta Alberta Kvieša dēļ.
Rāda kino un spēlē teātri
— Vai sen interesējaties par vēsturi?
— Jau no skolas laikiem. Skaistkalnes vidusskolā mums bija ļoti labs vēstures skolotājs Mārtiņš Osis, viņš prata par to ieinteresēt. Patika arī ģeogrāfija un literatūra, šajos priekšmetos ļoti paveicās ar labiem skolotājiem. Tolaik gan vairāk interesēja ģeogrāfija, ko arī gribēju studēt. Taču augstskolā bija pārāk liels konkurss. Puišiem tajos gados otras iespējas nebija — iesauca armijā, bet pēc trijiem dienesta gadiem iestāties augstskolā bija ļoti grūti. Vēlāk apguvu kinomehāniķa profesiju.
— Vai šajā profesijā strādājāt?
— Līdz pat 1992. gadam rādīju kino Neretas kultūras namā. Tur ļoti aizrāvos arī ar teātri. Septiņus gadus darbojas Neretas kultūras nama dramatiskajā kolektīvā. Tā sirds un dvēsele bija režisore Ārija Bajinska. Iestudējām vairākas lugas, devāmies viesizrādēs. Bet nu jau piecus gadus strādāju kokapstrādes uzņēmumā — SIA “Nerta”.
Iedvesmo kaimiņrajons
— Kā iedomājāties gatavot publikācijas “Staburagam”?
— Deviņdesmito gadu beigās abonēju kaimiņrajona laikrakstu “Bauskas Dzīve”, kurā publicējās Ābelnieks un Urtāns. Tie bija ļoti interesanti vēsturiski materiāli, kuri mani pamudināja kaut ko līdzīgu piedāvāt arī Aizkraukles rajona iedzīvotājiem. Visu dzīvi esmu interesējies par vēsturi un kultūrvēsturi, taču lielāku uzmanību tai esmu pievērsis tieši pēdējos gados.
Izmanto bibliotēkas
— Kur gūstat informāciju?
— Lasot vēsturiskus materiālus, uzzinu, kur meklēt ziņas. Ar starpbibliotēku abonementa palīdzību dažādu izziņas literatūru varu pasūtīt no jebkuras bibliotēkas Latvijā. Ļoti daudz izmantoju Nacionālās bibliotēkas letonikas nodaļas krājumus. Ja tur man vajadzīgā grāmata ir vairākos eksemplāros, man atsūta grāmatu. Ja tas ir oriģināldarbs vienā eksemplārā, saņemu nokopētu materiālu. Ļoti vērtīga grāmatu krātuve ir Akadēmiskajā bibliotēkā, šo to atrodu Misiņa bibliotēkā. Laba sadarbība izveidojusies ar Aizkraukles pilsētas bibliotēku.
Ieguldījums visam mūžam
— Droši vien arī pašam mājās ir plaša bibliotēka?
— Jā, bet tajā ir lielākoties jaunākā literatūra. Bibliotēkās es darbojos ar divdesmitajos un trīsdesmitajos gados izdotajiem krājumiem. Piemēram, par Pirmo pasaules karu visvairāk informācijas ir tieši pēckara laikā izdotajās grāmatās. Gatavojot publikāciju par to laiku, man ļoti palīdzēja viena vācu grāmata, no kuras informācija gan bija jātulko, ņemot palīgā vārdnīcu.
Grāmatas pērkam abi ar sievu, bet ir arī tādi krājumi, kurus Latvijas grāmatnīcās nevar dabūt.
— Vai tas ir dārgs vaļasprieks? Grāmatas pirkt mūsdienās ne katrs var atļauties.
— Materiāli, kurus saņemu ar starpbibliotēku abonementa palīdzību, ir bez maksas. Bet naudu, par kuru esmu pircis grāmatas, neuzskatu par lieliem izdevumiem. Šīs grāmatas taču man paliek uz mūžu.
— Publikāciju sagatavošana ir darbietilpīgs process. Ko iegūstat, piedāvājot šos materiālus citiem?
— Varbūt kādam tie var noderēt. Kāpēc tas būtu jāzina man vienam, gribu savās zināšanās dalīties ar citiem. Arī pats krāju noderīgas publikācijas ar interesantiem faktiem gan no “Staburaga”, gan citiem preses izdevumiem.
Vienmēr līdzi fotoaparāts
— Vai, pētot rakstus par vēstures notikumiem un kultūrvēstures objektiem, šīs vietas apmeklējat arī dabā?
— Protams. Zinu, kur Aizkraukles novadā risinājās sīvākās brīvības cīņas, Pirmā pasaules kara notikumi. Kaut kur braucot, man vienmēr līdzi ir fotoaparāts. Svešā vietā parasti nofotografēju baznīcu, muižu, kādu dabas objektu, ja tādi tur ir. Apskatu kapsētas. Materiāli krājas, un, iespējams, kādreiz tos visus varēs izmantot.
Arī dienestā esot, varēju nodoties savam vaļaspriekam. Ļeņingradā, kuru dēvē par Krievijas ziemeļu pērli, brīvdienās mums bija daudz brīva laika, varējām apskatīt un izpētīt visas ievērojamākās vietas šajā apkārtnē. Dienēju hidrogrāfiskajā flotē, kura nodarbojās ar ūdens dziļuma mērīšanu, un lielākoties “peldējām” Somu līcī. Vienreiz aizbraucām līdz Dānijas salai Bornholmai. Izdevās papētīt arī saliņas, kuras kādreiz piederēja somiem, bet Padomju Savienība Ziemeļu kara laikā viņiem tās atņēma. Mājas lielākoties bija sagruvušas, bet manu uzmanību saistīja kapsētas, īpaši to nožogojumi — ļoti glīti akmens krāvumi. Pirms Pirmā pasaules kara tādi bija arī šur tur Latvijā.
Pēta skolu un tūrisma vēsturi
— Pie kā strādājat šobrīd?
— Pētu skolu un tūrisma vēsturi Aizkraukles novadā. Agrāk skaistākais ceļojums bija no Pļaviņām līdz Koknesei laivā pa Daugavu. Visās šajās vietās arī esmu bijis. Interesējos par 18. gadsimta zemniekiem piešķirtajām tiesībām. Starp citu, pirmais zemniekiem lielākas tiesības piešķīra Aizkraukles muižkungs.
Domāju, ka šīs nodarbes man pietiks visam mūžam, jo vēsture taču nekad nebeidzas.
Gatavojot materiālus par vēsturiskiem notikumiem, paiet vairāki mēneši. Turpretī raksti par sporta vēsturi top daudz ātrāk un vieglāk. Esmu tik daudz lasījis, klausījies un redzējis, ka rakstu galvenokārt pēc atmiņas. Vēlāk tikai precizēju kādu gadaskaitli vai faktu.
Konkursā laimē televizoru
— Esat liels sporta fans?
— Šobrīd varbūt mazāk, bet agrāk ļoti dzīvoju līdzi norisēm sportā. Mīļākais sportaveids ir hokejs, ļoti patīk arī futbols — pasaulē populārākais sportaveids. No olimpiskajiem veidiem aizrauj vieglatlētika un peldēšana. Deviņdesmitajos gados piedalījos arī konkursos par sporta tēmu. 1994. gadā starptautiskā konkursā par futbolu kā balvu ieguvu vācu futbolista Bekenbauera dāvāto kreklu, bet 1998. gadā — televizoru. Pēdējos gados lielāki konkursi nenotiek, un tiem arī nav jēgas, jo tagad jebkuru informāciju viegli var atrast internetā.
1986. gadā publicēju pāris rakstu par futbolu laikrakstā “Sports”, taču, dzīvojot nosacītā padomju laiku informācijas badā, rakstīšanu pārtraucu.
Armijā spēlē hokeju
— Vai pats arī esat sportojis?
— Vairāk ar to aizrāvos obligātā dienesta laikā. Ļeņingradā, kur dienēju, bija senas hokeja tradīcijas, un arī es sāku to spēlēt. Biju uzbrucējs, piedalījāmies apgabala meistarsacīkstēs. Visus trīs gadus spēlēju hokeju. Ieguvu pat otro sporta klasi.
Kad atgriezos mājās, gribēju turpināt hokejista gaitas, bet Neretas pusē nebija tādas iespējas. Nedaudz spēlēju basketbolu.
Pēc vidusskolas beigšanas aktīvi piedalījos arī liepājnieku organizētajos šaha korespondencturnīros. Tātad divi diametrāli pretēji un nesaderīgi sportaveidi.
Divus gadus — 1998. un 1999. gadā — biju Pilskalnes pagasta sporta dzīves organizators. Mums bija spēcīgas sieviešu un vīriešu volejbola komandas, dāmas trenējas joprojām. Cieņā bija galda spēles un vieglatlētika, braucām uz Aizkraukles rajona sporta spēlēm. Tomēr sports ir mana otrā aizraušanās.
— Rakstot par plaša mēroga sporta pasākumiem, ir vēlēšanās kādu no tiem vērot arī klātienē?
— Dienesta laikā 1980. gadā Krievijā notika olimpiskās spēles. Sacensības futbolā notika ne tikai Maskavā, bet vēl trijās pilsētās, arī Ļeņingradā. Līdz ar to man bija iespēja noskatīties olimpisko futbola turnīru. Ja 2006. gadā Latvijā notiks pasaules hokeja čempionāts, noteikti došos arī uz to.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Arvīds Kviesis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1959. gada
10. oktobris, Bauskas rajona Skaistkalne.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā — kinomehāniķis.
NODARBOŠANĀS: meistars kokapstrādes uzņēmumā — SIA “Nerta”.
DZĪVESVIETA: Pilskalnes pagasta “Cukurnieki”.
ĢIMENE: sieva Regīna ir Aizkraukles rajona padomes kultūras nodaļas bibliotēku metodiķe, vecākais dēls Einārs studē Liepājas pedagoģiskajā universitātē, būs sociālais pedagogs, meita Sintija mācīsies Neretas vidusskolas 12. klasē, jaunākais dēls Linārs — 6. klasē.
VAĻASPRIEKS: vēsture, kultūrvēsture un sports.
