Neretiete Līga Cepurīte dzīvē noslēgusi apli — abi ar vīru no dzimtās vietas darba meklējumos bija spiesti pārcelties uz Rīgu, lai varētu uzturēt ģimeni, taču pēc vairākiem galvaspilsētā nodzīvotiem gadiem Nereta vilkusi atpakaļ tik stipri, ka atgriezušies. Sarunā par to, kāpēc ģimene no Neretas bija spiesta pārcelties, kā cīnījušies par izdzīvošanu pilsētā, kāpēc atgriezušies un ko laukos domā iesākt.
Darbs aizved uz Rīgu
— Atceros, pirms kāda laika jums bija darbs Neretā, tepat dzīvojāt un strādājāt.
— Neretā, degvielas uzpildes stacijā, par operatori nostrādāju sešus gadus, līdz samazināja darbinieku skaitu. Pieteicos bezdarbniekos un apguvu frizieres profesiju. Tolaik paralēli ieguvu vidējo izglītību vakarskolā, un radās iespēja blakus pagastā Ritē atvērt savu frizētavu. Neretā tobrīd bija friziere, bet Rites pusē bija brīva niša, toreiz aktīvi darbojās robežsardze, redzēju, ka varētu būt potenciālie klienti. Biju atradusi telpas un visu sarunājusi, bet tolaik par matu griezumu laukos vairāk par pusotra lata nevarēja prasīt, tāpēc nekad nezināju, cik mēnesī nopelnīšu.
— Interesējāties par citiem darba piedāvājumiem?
— Uzzināju, ka Jēkabpilī sāk būvēt “Statoil” degvielas uzpildes staciju un meklē darbiniekus. Man bija sešu gadu pieredze šajā darbā, tāpēc sūtīju savu pieteikumu. Drīz vien mani pieņēma darbā. Tas bija pārbaudījums ģimenei — vīrs tad jau strādāja Rīgā, bērni dzīvoja Neretā, bet es Jēkabpilī. Jaunākā meita bija pavisam maziņa, pilnībā bija atstāta lielo bērnu aprūpē, kuri viņu veda uz bērnudārzu, pieskatīja, apģērba. Jēkabpilī viena mitu īrētā dzīvoklī, jo tolaik vēl nebija iespējas nostrādāt diennakti un dabūt trīs brīvas dienas kā tagad, bija maiņu darbs, un darba devējs ļāva strādāt tikai astoņas stundas dienā.
— Cik ilgi izturējāt?
— Apmēram pusgadu. Bērnus redzēju tikai brīvdienās, tad nolēmu, ka ilgāk tā nevar, un paņēmu meitenes pie sevis, dēls ar suni palika Neretā pie vecmammas. Benzīntankā nostrādāju apmēram gadu, bija ļoti liela slodze, un tolaik es sapratu, ka tādā vietā darbi nekad nav padarāmi, cilvēkam jābūt ļoti stipram, lai izturētu.
Bet dzīvē viss notiek, kā tam jānotiek: saņēmu piedāvājumu strādāt kādā uzņēmumā Rīgā, daudz nedomādama, piekritu. Domāju: ja ģimene izmētāta trijās vietās, tad labāk būt kopā vienuviet, un toreiz nebija nozīmes, kur.
Patīk strādāt ar
cilvēkiem
— Visi pārcēlāties uz Rīgu?
— Lielie bērni pabeidza mācību gadu savās skolās un pēc tam turpināja mācīties Rīgā. Jaunāko meitu iekārtojām bērnudārzā Rīgā, ko Jēkabpilī lielo rindu dēļ nevarējām izdarīt. Apstākļi bija tādi — kredītus deva pa labi un pa kreisi, tolaik abiem ar vīru bija laba alga, paņēmām automašīnu un šo to līzingā, neapdomājot. Pēc tam jau dzīvojām režīmā — jāsamaksā kredīts, par komunālajiem pakalpojumiem un jāgaida nākamā alga. Dažu gadu laikā drakoniski palielināja arī īres maksu dzīvoklim, un mēs iekļuvām kā apburtajā lokā, ka neko citu, izņemot darbu un mājas, neredzi.
— Ko Rīgā darījāt?
— Sākumā uzņēmumā strādāju par dispečeri, un mans pienākums bija plānot divpadsmit kravas automašīnu reisus, pārzināt katru sīkumu. Man vienmēr paticis darbs ar cilvēkiem, un arī šis darbs man patika. Pēc apmēram pieciem gadiem, kad mainījās ekonomiskā situācija, mainījās arī mani pienākumi. Uzskatu: lai labi padarītu savu darbu, lai būtu gandarījums gan pašam, gan priekšniecībai, darbam ir jāpatīk. Nevarēju sarast ar jaunajiem pienākumiem, to izpilde īpaši labi nepadevās, un es nolēmu, ka jāiet prom. Bija dažādi darba piedāvājumi — tīkla mārketingā, kosmētikas izplatīšanā un citur, bet zināju, ka tas nav piemērots man. Kādu laiku atpūtos, sasparojos un izdomāju, ka jāliek lietā savas frizieres prasmes.
— Pieteicāties darbā frizētavā?
— Atradu darba sludinājumu, ka netālu no manas dzīvesvietas salonā meklē frizieri. Īpašniecei godīgi pateicu, ka man frizieres diploms ir desmit gadu, bet salonā neesmu strādājusi nevienu dienu, tikai mājas apstākļos. Sākumā man īpašniece visu parādīja, iedrošināja, paskatījās, uz ko man ir lielāks “ķēriens”. Nu jau ir trešais gads, kopš strādāju salonā, arī šobrīd no Neretas joprojām braucu uz Rīgu un trīs dienas nedēļā tur strādāju.
Vēlas
nodrošināt
vecumdienas
— Kāpēc tad atkal pārcēlāties uz Neretu?
— Vīrs strādāja celtniecībā, vēlāk kādu laiku bija sava firma, kad tā izjuka, strādāja apsardzē. Lai nopelnītu, darbs bija pat divās maiņās, un mēs praktiski neredzējāmies. Viņš atnesa mājās naudu, samaksājām rēķinus un atkal prom. Lielie bērni jau bija patstāvīgi, domāju — kāda nozīme, kur vienas ar mazo meitu sēžam. Domājām arī par savu dzīvokli Neretā — tik daudzus gadus tajā nekas nebija darīts, pamazām jau bija jāsāk remontēt. Turklāt Erīdu Nereta vienmēr vilkusi atpakaļ. Katra ciemošanās Neretā pie vecmāmiņas vienmēr beidzās ar asarām, ka jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Ar vīru domājām: cik mums gadu, cik būs, kad jaunākā meita beigs vidusskolu, ko tad darīsim? Dzīvosim īrētā dzīvoklī Rīgā un gaidīsim pensiju? Varbūt pat nevarēsim par to samaksāt. Nācām atpakaļ ar domu, ka te ir pašiem savs dzīvoklis, zeme, nevienam neesam parādā un jūtamies brīvi. Vēl jau spēka ir daudz, gribas savas vecumdienas nodrošināt pašiem.
— Vai bieži braucāt uz laukiem?
— Kad strādāju Rīgā, bija tā: jūtu, ka vairs nevaru pilsētā izturēt, jābrauc “uzlādēt bateriju”! Lai cik maz naudas bija, divdesmit latu degvielai, lai atbrauktu uz Neretu, vienmēr bija atlikti.
— Kā bērni uztver pārcelšanos uz laukiem?
— Lielie bērni studē un strādā Rīgā, vecākais dēls jau strādā, bet meita beigs studijas vides zinātnēs. Viņi saimnieko mūsu īrētajā dzīvoklī, paši tiek ar visiem maksājumiem galā, mēs tur esam tikai ciemiņi. Vispriecīgākā šobrīd ir Erīda, viņai Rīga tā arī neiepatikās. Redzu, ka tagad viņa ir laimīga, jo pēc rakstura ir izteikta līdere, un te ir iespējas mācīties un darīt tā, lai būtu labākā.
Uzskatu, ka sākumskolā bērnam nevajag “uzkraut” pienākumus un ārpusstundu aktivitātes vairāk, nekā viņš ir spējīgs izdarīt, jāskatās, kas viņam padodas un interesē visvairāk. Bērni iet uz skolu kā pieaugušie uz darbu, viņiem ir pilna darba diena — astoņas stundas, arī mājās vēl ir savi pienākumi, tāpēc slodze ir liela. Ja bērni ir laimīgi, tad arī vecākiem vairāk neko nevajag.
Domā par ražošanu
— Tomēr pavisam “noenkurojušies” Neretā vēl neesat?
— Vasarā vēl pabraukāšu uz Rīgu, bet pēc tam sākšu ar pilnu slodzi strādāt Neretā. Domāju atvērt frizētavu, jo ir liels pieprasījums. Šobrīd ir izveidojusies situācija, ka lauku cilvēki atbrauc uz Neretu, novada centru, bet pie frizieres netiek, tāpēc saskatu šajā jomā iespēju darboties. Esam pamazām sākuši remontēt savu trīsistabu dzīvokli, tam vajadzīga nauda. Diemžēl Latvijā nevaram sapelnīt, tāpēc vīrs ir devies peļņā uz Norvēģiju, taču tas ir uz laiku. Viņš ir iestājies Slieku audzētāju asociācijā un ražo biohumusu, šogad arī savu dārzu pirmo reizi ar to mēslojām. Biohumuss ir visaugstvērtīgākais un ekoloģiski tīrākais mēslojums, taču diemžēl vecākās paaudzes cilvēki to nesaprot. Ja viņiem aiz kūts ir mēslu kaudze un mēslojumu var dabūt bez maksas, tad kāpēc jāpērk kaut kāds biohumuss! Tāpēc šajā jomā pagaidām var darboties, tikai domājot par eksportēšanu uz ārzemēm, kur šis mēslojums jau ir atzīts un novērtēts.
— Vai Neretas pusē varētu attīstīt ražošanu, piemēram, kā jūsu vīrs — biohumusa ražošanu?
— Jābūt uzņēmībai un ticībai. Jo vairāk tādu cilvēku būs, jo labāk. Mums apkārt ir tikai piensaimnieki, taču trūkst uzņēmīga cilvēka, kurš spētu visu organizēt un attīstīt ražošanu, radīt darba vietas. Būtu jāpanāk, ka izslaukto pienu tepat savāc, pārstrādā, ražo un vietējie cilvēki to var lietot uzturā. Kāpēc mums jāpērk lietuviešu piens, ja varam dzert savējo?
— Ko jūs ieteiktu ģimenēm, kuras līdzīgi kā jūsējā pilsētā dzīvo kā vāvere ritenī — no vienas algas līdz otrai, lai varētu samaksāt rēķinus?
— Domāt par bērniem. Visas kaites, alerģijas, ar ko daudzi mokās pilsētā, laukos pazūd. Te ir iespēja iekopt dārzu un sevi nodrošināt. Mēs arī nācām atpakaļ ar domu — lai cik slikti būs, badā nenomirsim: visiem ir rokas un kājas, varu iet pie paziņas govis slaukt, ja nekas cits neatliks. Esam dzīvojuši tik lielā trūkumā, ka nekas vairs nebiedē. Kad izputēja kolhozs, nebija, kur strādāt, ne man, ne vīram nebija darba, bija tikai savi kartupeļi un veikalā varējām nopirkt liellopa taukus. Kartupeļi bija jāēd silti, jo auksti tie vairs nav ēdami. Lūk, tas ir bads, ja mājās nav pat maizes, bet ir divi mazi bērni, kuri prasa ēst, taču man nav, ko iedot. Tāpēc arī vislielākajā bezizejā cilvēkam ir jāstrādā, nevis jāgaida, ka tāpat vien kāds kaut ko iedos. Laukos visapkārt ir tik daudz zemes, bet cilvēki ir izlaidušies, kļuvuši tik slinki, ka nevīžo sev kartupeļus iestādīt.
— Vai tas nozīmē — ja Neretā būtu bijis darbs, jūsu ģimene nebūtu gājusi prom?
— Nekādā gadījumā. Šie gadi projām no Neretas ir pavadīti cīņā, lai izdzīvotu, lai izaudzinātu bērnus, lai paši ar visu tiktu galā un nevienam nebūtu jālūdz. Varbūt tas ir atkarīgs no ieaudzinātām vērtībām, es nezinu. Cilvēkiem vajag vīziju, kādu viņi redz savu dzīvi pēc desmit, divdesmit gadiem, lai būtu mērķis. Mēs gribam dzīvot un strādāt Neretā, lai nodrošinātu sev vecumdienas, lai būtu pašiem sava vieta, lai varētu dzīvot vidē, kur smelt enerģiju darbiem. Un es ticu, ka tā būs.
