Vakar sabiedriskajos darbos nolīgtie pie redakcijas logiem drupināja sačākstējušās netīrā sniega kaudzes.
Vakar sabiedriskajos darbos nolīgtie pie redakcijas logiem drupināja sačākstējušās netīrā sniega kaudzes. Šo cilvēku darba stils šķita kaut kur redzēts un labi pazīstams. Gluži kā padomju laikos — lielāko darba laika daļu vīri braši sēdēja uz kāpnītēm un smēķēja vienu cigareti pēc otras, lāpstas iesprauduši sniega kupenā. Laiku pa laikam daži strādnieki tomēr pēkšņi sarosījās un nadzīgi sāka skrubināt sniegu. Kā vēlāk noskaidrojās, “strādniekiem” tuvojās pašvaldības uzņēmuma “Lauma” meistars, kam uzdots uzraudzīt darbu.
Ziemā ik dienu pilsētā rosās 40 līdz 60 sabiedriskajos darbos norīkoto personu, algoto darbu strādnieku vai komunālo maksājumu parādnieku. Vasarā skaitlis ir uz pusi mazāks, jo liela daļa šo cilvēku strādā lauku darbus pie saimniekiem.
Sabiedriskajos darbos norīkotie ziemā tīra sniegu, mazgā māju kāpņutelpas, strādā uzņēmumos, kas pasūtījuši nekvalificēta darba veicējus.
Diemžēl pietiekamas uzraudzības trūkuma dēļ labi sāktā pilsētas sakopšanas ideja degradējas. Gluži kā anekdotē. Kad šādam darbonim vaicā: “Ko tu vari darīt?”, skan braša atbilde: “Varu strādāt!”. Kad vaicā, ko vēl var darīt, saņem tikpat jestru atbildi: “Varu arī nestrādāt!”.
Nav būtiski, kā paveikts darbs. Algu — pabalstu vai pārtikas talonus — viņi saņems tik un tā. Kāpēc gan sevi lieki piepūlēt?
Arī pašvaldības uzņēmuma “Lauma” direktori Ludmilu Beināri satrauc šī problēma. Uzņēmumam ir tikai viens darbinieks, kurš uzrauga sabiedriskos darbus strādājošos. Vairāk darbinieku algot nevar — nav naudas.
Šī gan vairāk ir domes, nevis pašvaldības uzņēmuma problēma — ja pieņem darbā visai neapzinīgus ļautiņus, jāgādā arī par vagaru, kurš viņus uzmanīs, lai darbi patiešām ritētu, nevis mīņātos uz vietas, gluži kā vakar, kad lielāks bars vīru tā arī nespēja izsvaidīt nelielo sniega kupenu.
