Maijs ir īpašs laiks, kad atzīmējam Mātes dienu, kas šogad iegadījās gandrīz vienlaikus ar Ģimenes dienu. Tas ir brīdis, kad vairāk aizdomājamies par šīm vērtībām. Arī pļaviņietei Vitai Spulei to ik dienu atgādina bērnu bučas un apskāvieni. Kopā ar vīru Salvi viņi audzina trīs bērnus, un šobrīd viņa ir pilnas slodzes māmiņa.
Katru reizi no jauna
— Bērnu skaits ģimenē plānots?
— Pirmie divi — dēls Sandis un meita Katrīna — noteikti. Par trešo domājām, bet ne tik ātri, tomēr iznāca citādāk. Turklāt laikā, kad ģimenē zaudējām vecmāmiņu, mums pieteicās jaunākā meitiņa Kristīne. Laikam jau dzīvē viss ir sakārtots, kā vajag. Tagad gan domāju, ka bērnu skaits mums ir optimālais. Dažreiz ar vīru runājam, ko mēs darītu, ja nebūtu bērnu? Noteikti nezinātu, ko iesākt. Ir tā pierasts, ka viņi ir, visur iet kopā un līdzi viņiem. Nevar gan piekrist apgalvojumam — kur divi ir, trešais netraucē. Tik vienkārši gan nav, trešo var just itin labi.
— Ar katru bērnu viss jāsāk no jauna?
— Tā ir. Katrs prasījis ko savu, raksturs un vēlmes arī atšķirīgas. Dēls, kā jau puisis, ir aktīvāks, vairāk interesējas par sportu. Meitenes ir princeses, kurām patīk pucēties un cimperlēties. Jauki vērot, kā kurš aug. Savā starpā bērni ir draudzīgi, bet pēc kāda laika, protams, sāk dalīt ietekmes jomu. Tomēr vecākos palaist kaut kur vienu bez otra nevar. Viņiem vajag abiem būt kopā. Mazo vēl nevar laist līdzi, bet viņa tik perfekti jūt, kad brālim jānāk mājās no skolas, trinas gar durvīm, un, kad tās atveras, laime ir pilnībā! Turklāt noteikti jāieraušas brālim klēpī. Kad gaidījām Kristīni, dēls gribēja brālīti un jutās vīlies. Es viņu mierināju, ka tajā ir arī savs labums — viņas būs divas princeses, bet viņš vienīgais princis! Tagad ir labi.
— Pati arī nākat no kuplas ģimenes?
— Man ir brālis un māsa, kuri ir krietni vecāki par mani. Es, protams, biju sīkā, kuru varēja nerrot un nekur neņemt līdzi. Varbūt tāpēc esmu vairāk patstāvīga, pati cenšos visu sasniegt un izcīnīt. Pēc dabas esmu tāda, ka man vajag visu uzreiz un ātri. Ja tā nav, tad labāk nevajag. Dažkārt gan ir vilšanās, ka ir sasteigts kaut kas, bet citādi tā var panākt daudz.
Iepatīkas gatavot
— Ko mācījāties?
— Man ir divas profesijas. Vispirms mācījos tūrisma zinības, iesāku studēt arī augstskolā, bet nepabeidzu. Savulaik šī joma bija ļoti aktuāla, bet ar laiku pabālēja. Vispār man savulaik patika floristika, bet mamma nepalaida to mācīties. Vēlāk papildus apguvu lietvedību, jo man patīk iemācīties to, ko man vajag. Apzinājos, ka jāprot noformēt “papīrus”, lai dažkārt kaut ko panāktu. Šobrīd gan domas nav par augstāko izglītību, jo jāapzinās, ko patiešām gribas studēt.
— Nav gribējies pašai īstenot savas tūrisma idejas?
— Bija ideja par tūrisma takām laukos. Uzrakstīju pat projektu, bet pašu spēkiem to īstenot nebija iespējas, bet ņemt kredītu negribējās.
— Uz laukiem negribas?
— Uz dziļiem noteikti nē, jo pilsētā ir lielākas iespējas. Turklāt dzīvojam vietā, kas ir gan kā pilsētā, gan laukos. Mazdārziņš mums arī ir. Pagājušajā gadā bija mazāks, tad apzinājām vajadzības, un ir lielāks. Savs dārzenis ir savs.
— Nedomājat, ka jābēg dzīvot uz ārzemēm?
— Noteikti nē, tikai aizbraukt ekskursijā. Mājas ir mājas, jo citviet nebūtu vieglāk. Parasti jau teic, ka citur ir labāk kā pie mums. Arī te ir visas iespējas. Jā, viegli nav, jo bērniem vajadzību diezgan, tāpēc tētim jāstrādā ļoti daudz, lai mūs visus apgādātu. Pati vēl nevaru iet darbā, un arī ne visi darba devēji ir saprotoši, ja tev ir mazi bērni. Līdz šim strādāju tirdzniecībā, un ir vēl mazliet laika izdomāt, ko darīt tālāk. Man patīk gatavot ēdienu. Savulaik strādāju kafejnīcā “Laimes lācis” Pļaviņās, kur tagad ir “Mazā raganiņa”. Sāku kā palīdze virtuvē, tad biju pavāra palīdze. Ar laiku saimnieks ierādīja vienu otru recepti, un sāku gatavot patstāvīgi. Iepatikās.
— Vai šī prasme mājās arī bieži izmantota?
— Citas iespējas nav, ja ir tik kupla ģimene. Manējie gan nav izvēlīgi. Mans firmas ēdiens noteikti ir soļanka. Vīrs teic, ka nekur citur tik labu nevar dabūt. Izmēģinu ko jaunu, patīk ēdiens ar asumiņu. Kad no Barkavas Profesionālās vidusskolas, kur apguvu tūrismu, biju praksē Spānijā, daudz citādāku ēdienu piedevu varēja izmēģināt, bet diemžēl pie mums tādu nav. Tur es ar baudu ēdu olīvas, bet mūsu veikalos nopērkamās negaršo. Tas ir kā diena pret nakti.
Spēlējas kopā
— Esat viena no māmiņām, kura vēlas uzlabot apkārtējo vidi pie daudzdzīvokļu mājām Bebrulejā. Kas mudina to veidot labāku?
— Gribas, lai mēs visi varētu justies labi. Mūsu apkārtnē ir vismaz 20 bērnu, un viņiem vajag, kur darboties. Iepriekš bija tikai šūpoles, un tagad ir vēl dažas lietotas iekārtas rotaļām. Bērniem, protams, prieks, bet tas ir par maz. Gribējām veidot ko paši, bet mums teica, ka tā ir privāta zeme un neko nevar tur darīt. Tomēr, cik ilgi var gaidīt — darīsim, kamēr mūs neaizdzīs.
— Izdodas aktivitātēs iesaistīt apkārtējos?
— Viegli nav. Lielākoties atbalsta, bet paši tomēr neiesaistās. Lielajā talkā gan strādājām aktīvi. Netālu no mājām ir vieta, kur gadu gadiem gružots, un gribējās to sakārtot. Ja kāds kaut ko dara, citiem ir interese piedalīties, bet ne organizēt. Ja neizdodas piesaistīt pieaugušos, ņemam palīgā bērnus. Man ir svarīgi, lai viņi būtu aktīvi, nevis sēdētu pie datoriem un telefoniem. Cenšos savējos ierobežot, par ko viņi dusmojas, bet uzskatu, ka labākā bērnība ir rotaļas pagalmā. Turklāt daudzi bērni vispār neprot nekādas spēles un spēlēties kopā ar citiem. Tāpēc jāiet kopā, un, kamēr arī pašai ir azarts, spēlējamies.
— Pļaviņu Neatkarības dienas velobraucienā šogad bijāt aktīvākā ģimene.
— Otro reizi piedalījāmies šajā pasākumā. Pagājušajā gadā Kristīne brauca kopā ar mani velosēdeklītī, un šogad ar mūsu palīdzību veica distanci. Visiem kopā grūti piedalīties kādā pasākumā, vajag kādu palīgu. Darba dēļ tētis arī bieži netiek, bet pēc tam viņš mums sagādā kādu patīkamu pārsteigumu. Tas ir labs uzmundrinājums. ◆
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Vita Spule.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1989. gada 3. aprīlis, Odziena.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: vidējā profesionālā.
NODARBOŠANĀS:
pilna laika noslogojums bērna kopšanas atvaļinājumā.
ĢIMENE: vīrs Salvis, bērni: dēls Sandis (7 gadi), Katrīna (4), Kristīne (1).
HOROSKOPA ZĪME: Auns (ja horoskops ir labs, tad tic tam).
VAĻASPRIEKS: kaut ko izgatavot pašai, vadīt pasākumus un “iekustināt” publiku.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Vita Spule.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1989. gada 3. aprīlis, Odziena.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: vidējā profesionālā.
NODARBOŠANĀS:
pilna laika noslogojums bērna kopšanas atvaļinājumā.
ĢIMENE: vīrs Salvis, bērni: dēls Sandis (7 gadi), Katrīna (4), Kristīne (1).
HOROSKOPA ZĪME: Auns (ja horoskops ir labs, tad tic tam).
VAĻASPRIEKS: kaut ko izgatavot pašai, vadīt pasākumus un “iekustināt” publiku.
