Seši stāsti divās dienās. Nedēļas nogalē Aizkrauklē notika tradicionālais Ūsiņdienas teātru festivāls — izrāžu maratons. Sešos teātra stāstos skatītāji varēja raudzīties kā dzīves spogulī.
Seši stāsti divās dienās
Nedēļas nogalē Aizkrauklē notika tradicionālais Ūsiņdienas teātru festivāls — izrāžu maratons. Sešos teātra stāstos skatītāji varēja raudzīties kā dzīves spogulī. Virmoja kaislības, smiekli, kautrīgas un kvēlas attiecības.
Izlases buķete
Teātru festivāls notika divpadsmito gadu. “Uz šo festivālu aicinām interesantākos teātrus, tādus, kas meklē jaunus izteiksmes līdzekļus, spēj parādīt kaut ko jaunu un nebijušu,” atklāja režisors Juris Kalvišķis. Tā arī bija. Skatītājus pārsteidza psiholoģiskas drāmas, drastiskas komēdijas, dziesmas un soneti. “Esam bagāti — mums ir pilnas kabatas ar zeltu. Teātra festivālu ir daudz, bet varu teikt droši, ka uz Aizkraukles festivālu var braukt, jo te ir teātru izlases buķete,” atzina teātra zinātniece Līvija Akuratere.
Teātru sniegumu vērtēja eksperti — teātra zinātniece Līvija Akuratere, režisore Lūcija Ņefedova, rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks.
Rādīs arī Krievijā
Valkas teātra režisors Aivars Ikšelis uz Aizkraukli bija atvedis monoizrādi — Andreja Zinčuka lugu “Vientulības gaisma”. Aktieris Jurijs Mencis atklāja kāda jauna vīrieša vientulību un bailes no mīlestības, ilgas pēc patiesām jūtām. Pēc nakts ar mīļāko vīrietis secina, ka tapetes dzīvoklī ir tikpat noskrandušas kā viņa mājā — vientulība un bezcerība kļūst lielāka. “Vai nu noliedzam vai arī ne, bet cilvēks nezina, ko grib. Viņš metas vienā dēkā, tad otrā, meklēdams laimi. Un tieši tāda ir mūsdienu sabiedrība. Kur meklēt ceļu? Zinčuks atklāj, ka cilvēkam nevajag attālināties no baušļiem, no baznīcas,” teica režisors Aivars Ikšelis.
Iestudēta arī cietumā
“Iemīlēt var tikai to, ko pazīst” — tāds bija secinājums pēc Jumpravas amatierteātra izrādes “Es mīlu … Šekspīru”. Režisores Kristīnes Klētnieces režijā iestudēts 40 Šekspīra sonetu. “Radās luga, kurā tika izspēlētas pazīstamas situācijas, kas notiek starp vīrieti un sievieti. Šī luga iestudēta arī cietumā,” atklāja Kristīne Klētniece.
Izrādei var noticēt
Lai mīlētu, ir jāsadzird, vai ne? Skatītāji varēja kļūt par dalībniekiem režisores Lūcijas Ņefedovas izrādē “Es jums pastāstīšu, ko var dzirdēt, ja ieklausās…”. Izrāde bija veltīta dramaturgam Gunāram Priedem, viņam šogad būtu astoņdesmit. Viņš mīlēja dziesmu.Zālē dziedāja ne tikai aktieri, bet arī skatītāji.
Apslēptus un nevaldāmus smieklus izvilināja divas komēdijas — Aizkraukles tautas teātris ar Monikas Zīles lugu “Savedējs” (režisors Juris Kalvišķis) un Gulbenes tautas teātris ar Arnolda un E. Baha “Spāniešu mušu” (Edīte Siļķena). “Spāniešu mušā” atdzīvojās arī telpa: durvis, krēsli, galdi, tālrunis. Slēpjot sānsoļus, ģimenē tika “spēlēts teātris”. “Savedējā” — pikantas ainiņas un kolorīti smieklīgi dialogi.
Patiesu drāmu un psiholoģisku dziļumu rādīja Kokneses amatierteātris Leldes Stumbres lugā “Roze” (Inguna Strazdiņa). “Lieliska aktierspēle, izrādei varēja noticēt,” atzina eksperti.
Teātris ir dzīvs
Kad izrāde nospēlēta, aktieris paliek viens… Tikai ne šoreiz. Aizkraukles pilsētas kultūras namā turpinājās, ja tā var teikt, teātra svētki — aktieri dziedāja, dejoja, apdziedāja viens otru. Režisori un eksperti sarunājās par teātri. “Teātris ir dzīvs kā cilvēks,” atkal un atkal uzsvēra eksperti. “Teātris mainās. Ja režisors visu dara no sirds un ar atdevi, tad izdosies. Katram režisoram ir savs stils un savi patiesības meklējumi. Paldies par šo daudzveidību. Šīs divas dienas bija labi pavadītas.”
Par labu aktierspēli katrā teātrī apbalvoja labākos aktierus — no koknesiešiem Aiju Sproģi, Juri Bogdanovu un Sandi Miglu (“Roze”), no aizkraukliešiem Lauru Kokinu un Juri Kalvišķi (“Savedējs”).
***
Viedokļi
Inese no Valkas:
— Man ļoti patīk teātris. Diemžēl šajā teātru festivālā redzēju tikai Jelgavas teātra izrādi. Tā pārsteidza ar interpretāciju, skatuve it kā ir tukša, bet aktieri to spēj atdzīvināt un piepildīt. Ļoti cienu režisori Lūciju Ņefedovu, viņas teātra skatījums ir savdabīgs.
Ilze, rīdziniece:
— Redzēju gandrīz visas izrādes. Ļoti patika Šekspīra soneti. Kristīne Klētniece tik vienkārši un rotaļīgi atklāja Šekspīru, esmu sajūsmināta. Būt šajā teātru festivālā bija īsta bauda, lielu mākslu, izrādās, var redzēt ne tikai Rīgā, bet arī provincē.
