Par Valentīnu Melbārdi uzzināju no kādas paziņas, ar kuru reizē dodos uz darbu. Viņa stāstīja, ka Aizkrauklē ir kāds kungs, kurš kolekcionē senus pulksteņus. Par laikrāžu kolekcionāriem biju dzirdējis, bet Aizkrauklē tādu sastapu pirmo reizi. Sarunas laikā fonā skan pulksteņi. Valentīna kungs ne tikai kolekcionē pulksteņus, bet interesējas arī par sava novada vēsturi, bijis jūrnieks un kinomehāniķis.
Sāka
vectēvs
— Kā sākāt krāt pulksteņus?
— Manam vectēvam bija ļoti daudz pulksteņu. Viņš dzīvoja Krievijā un, kad atbrauca uz Latviju, savu kolekciju atveda līdzi. Iespējams, šī interese ir no viņa. Arī tēvam bija daudz pulksteņu, tā ka, iespējams, mums tas ir gēnos. Kad biju mazs, salaboju kādu pulksteni no tēva kolekcijas, un tā tas sākās. Tēvam bija rets “Paul Bure” pulkstenis, kas nedarbojās. Nolēmu, ka tas “jādabū pie dzīvības” par katru cenu.
Padomju laikā visā Latvijā darbojās kolekcionāru biedrības, arī Aizkrauklē tāda bija. Tikās visi, kam bija kāds vaļasprieks, — filatēlisti, monētu kolekcionāri un citi. Es arī iesaistījos šajā biedrībā, darbojāmies ne tikai Aizkrauklē, braucām arī uz Rīgu. Tā tiekoties ar kolēģiem, izdevās dabūt nepieciešamās detaļas, un pulksteni salaboju. Nu bija “āķis lūpā”.
Nopietni ar pulksteņu kolekcionēšanu nodarbojos kopš astoņdesmito gadu sākuma. Arī tagad braucu uz kolekcionāru saietiem, kas notiek Rīgā. Tur gan ir, ko redzēt. Ikšķilē divreiz gadā notiek lielie tirgi. Kas tik tur ir savests! Brauc ar pilnām mašīnu piekabēm, automašīnas, motocikli, viss, kas no zemes izcelts un pa vecām mājām salasīts. Tur jau sabrauc iepriekšējā vakarā, lai vietu var aizņemt.
Mācījās pie
Ulmaņlaiku meistara
— Vai pats arī esat pulksteņmeistars?
— Daļēji jā, bet ne profesionālis. Kad sāku kolekcionēt pulksteņus, nodomāju: kāpēc man tos nest pie meistara un maksāt par to naudu, ja pats to varu izdarīt. Uzzināju, ka Madlienā ir ļoti labs pulksteņmeistars Voldemārs Kleinbergs, kurš savā profesijā strādāja jau Ulmaņlaikos. Aizbraucu uz Madlienu, viņš man parādīja, kā kas darbojas. Pāris pulksteņu sākumā, protams, izdevās nevis salabot, bet sabojāt, bet prakse prasa upurus. Tā es pie viņa braukāju un apguvu labotprasmi.
— Cik pulksteņu jums tagad ir kolekcijā?
— Tagad nav daudz, kādu sešpadsmit, kādreiz bija vairāk. Lielākais skaits bija septiņdesmit sienas pulksteņu. Divas lielas kolekcijas nācās pārdot, jo sievai bija nopietnas veselības problēmas un bija nepieciešama nauda ārstēšanai. Protams, žēl bija, bet veselība svarīgāka par visu. Tad domāju mest pie malas šo padarīšanu, bet man ir kā čigānam ar zirgiem: kā ieraugu kādu pulksteni, nevaru paiet garām. Tā atsāku, un atkal izveidojās kolekcija.
No kino jūrā
— Senie pulksteņi nav lēti. Kā varējāt tos nopirkt?
— Pirms dienesta gadu strādāju par kinomehāniķi Pļaviņās, pēc dienesta vēl neilgu laiku pastrādāju šajā toreiz prestižajā profesijā, bet alga bija maza. Man rados bija kāds kuģa kapteinis, kurš ieteica doties jūrā. Tā sāku strādāt uz zvejas kuģa. Darbs grūts, bet alga laba. Protams, jāsamierinās, ka pusgadu esi prom no mājām.
— Kāda ir tālākā vieta, kur bijāt aizkuģojis?
— Līdz Amerikas piekrastei. Bet uz sauszemes jau netikām, no kuģa redzējām tikai ASV pilsētas ugunis. Esmu bijis pie Kanādas krastiem, Ziemeļjūrā, daudz kur būts. No turienes gan pulksteņus neizdevās atvest. Vienīgi naudu varēju nopelnīt. Kad atgriezos no reisa, man bija 5000 — 6000 rubļu, mašīnu varēju nopirkt, tikai nebija jau to braucamo. Sākumā, var teikt, nopelnīto notrallināju. Man bija draugs čigāns Hugo, kurš teica: “Beidz tu tos ‘‘papīrus” krāt, pērc kādas vērtīgas mantas!”, un taisnība viņam bija. Līdz ar naudas reformu, kad pārgājām uz “repšiem”, iekrāto zaudēju, nemaz negāju uz banku, tur nebija, ko izņemt.
— Kāpēc pametāt darbu jūrā?
— Sievai sākās veselības problēmas, un es vairs nevarēju tik ilgu laiku pamest mājas. Arī darbs bija grūts, kā to varējām izturēt, velns viņu zina. Nācās strādāt pa divām trim diennaktīm bez gulēšanas. Kāds paziņa Rīgā bija liels boss celtniecības jomā, viņš piedāvāja darbu, alga nebija slikta. 1972. gadā piešķīra dzīvokli Aizkrauklē, kopš tā laika te dzīvoju. Darbs gan vairāk bija Jelgavā un Rīgā.
Krāj arī atklātnes
— Kur dabūjāt pulksteņus?
— Mainījos ar citiem kolekcionāriem, pirku. Kad beidzu strādāt celtniecībā, dzīvoju Aizkrauklē un strādāju “Lauktehnikā” par šoferi. Nācās daudz braukt pa lauku pagastiem un viensētām. Vietējiem apjautājos, vai kaut kur bēniņos nav nomests kāds sens pulkstenis vai tā daļas, tā tos nopirku. Bija cilvēki, kas zināja, ka interesējos par pulksteņiem, un pienesa tos klāt. Tagad tā mazāk, nav arī vairs tās rocības. Teiksim, pagājušā gadsimta divdesmito gadu sienas pulkstenis maksā apmēram piecdesmit latu. Pašlaik mājās ir pieci pulksteņi, kas jālabo. Tos tagad pa ziemu lēnām arī “čubināšu”, vasarā nebūs laika, jādodas uz upi zvejot.
— Vai kolekcionējat tikai pulksteņus?
— Kādreiz krāju arī monētas, bija izveidota diezgan laba kolekcija. Pēc tam sapratu, ka visu — monētas, pulksteņus un nez ko vēl — nevar. Paliku tikai pie pulksteņiem. Pakāpeniski veidojās kontakti, mainījāmies ne tikai ar pulksteņiem, bet arī ar to detaļām. Daudz ko nācās izgatavot pašam — virpot asis un citas mehānismam nepieciešamās lietas.
Esmu sakrājis arī fotogrāfiju un atklātņu kolekciju, kurā ir daudz agrāko Daugavas skatu pie Pļaviņām un Staburaga. (Melbārža kungs rāda unikālas fotogrāfijas, kurās redzamas vietas, kas tagad ir zem Daugavas ūdeņiem vai lauku urbanizācijas laikā iznīcinātas — aut.)
Šuvalova laikrādis “aiziet gar degunu”
— Kāds ir bijis vērtīgākais pulkstenis jūsu kolekcijā?
— Bija man 19. gadsimta sudraba kabatas pulkstenis ar mūziku — kā ver vāciņu, tā mūzika spēlē. Ir bijuši vecāki pulksteņi, bet tos nevarēju salabot. Bija arī pulkstenis, kura mehānisms bija ierīkots cariskās Krievijas impērijas ģerbonī — divgalvainajā ērglī. Paziņa no Rīgas, kas pie manis brauca ciemos, par katru cenu gribēja to dabūt. Piedāvāja lielu naudu, vienreiz atbrauca un teica: “Redzi, kāda aiz loga ir mašīna, dod man pulksteni un ņem mašīnu.” Nepiekritu, tas man nav bizness, bet vaļasprieks. Pulksteņus nepārdodu, ja nu kādu radiem jubilejā uzdāvinu.
Arī tagad man ir Skrīveru muižas pulkstenis, kurš, pēc nostāstiem, piederējis muižas īpašniekam fon Zīversam. Bet tam nav norādes, kur tas taisīts. Tas, protams, sākumā nebija tāds kā tagad, salaboju, un nu tas tikšķ kā jauns. To no kādas kundzes iemainīju pret televizoru. Arī tam ir bijis daudz interesentu un pirkt gribētāju. Bija arī Bebru muižas kučiera sudraba pulkstenis, kuru dabūju no viņa mazdēla. Esmu turējis rokās arī Zalves muižas īpašnieka grāfa Šuvalova pulksteni, bet tas man “aizgāja gar degunu”. Tas bija vērtīgs, rādīja ne tikai laiku, bet arī gadus, mēnešus un dienas. Bet diemžēl cilvēks, kurš šo pulksteni bija dabūjis, to vienkārši nodzēra. Kamēr es sataisījos un no Aizkraukles tiku līdz Neretai, tā toreizējais īpašnieks pulksteni bija pārdevis “par sviestmaizi” un naudu notriecis.
Paņem tik,
cik vajag
— Vēl viens jūsu vaļasprieks esot copēšana. Kā veicas?
— Mana upe ir Aiviekste, tur, ja zina vietas, “nāk ārā’’ brekši, ālanti, sapali, karpas — viss kas. Tur ir mana bērnības zeme, katrs stūrītis zināms. Kopā ar draugu jau no mazām dienām devāmies uz upi.Sākumā vienus nelaida, vecāki nāca līdzi. Bet tad arī zivis bija, tagad ir “čābīgāk”. Mūsu māja bija pie upes. Aizskrien uz pļavu, noķer sienāzi, liec to uz āķa un makšķerē. Citreiz makšķeri atstājām krastā, paši devāmies ikdienas darbos, pēc tam aizgājām pakaļ, bet makšķeri zivs jau aizvilkusi.
Lielākā, ko esmu izvilcis, ir 10,5 kilogramus smaga līdaka, ‘‘desmitniece’’ karpa un sams. Eju arī uz ziemas copi, lai izkustētos un ‘‘neiesūnotu’’. Neesmu no tiem copmaņiem, kuriem galvenais ir loms, man galvenais ir process, atpūta. Nebraucu uz Peipusu, kā to tagad daudzi dara. Pāris reižu esmu tur bijis, man nepatika. Lomus tur baigi velk, bet mani tas neinteresē. Man pie upes ir otra dzīve, tur atslēdzos no ikdienas problēmām. No upes paņemu tik, cik man vajag, pārējo laižu atpakaļ.
— Kad strādājāt jūrā, tad noteikti par zivju trūkumu nesūdzējāties?
— Jā, tur bija, ko redzēt, ko tik vilkām ārā! Trāpījās lielie paltusi, kuru svars ir 300 kilogramu. Koks uz kuģa pagatavoja zivju kotletes, karbonādes, kad gribi, tad ēd, bez oficiālām pusdienām. Zvejojām sarkanos asarus, viens asaris svēra ap 20 kilogramu. Kad nāca siļķes, tad pa divdesmit trīsdesmit tonnām cēlām ārā. Ķērām arī omārus. Tikai astes nost un katlā iekšā, gaļa tāda, ka mēli var norīt.
