Pēcsvētku nedēļa sākās ar skumju gadadienu — pagājuši trīs gadi pēc Zolitūdes traģēdijas. Pagaidām nav skaidrības, cik ilgi risināsies tiesas process, cik instancēs tas tiks skatīts. Māc šaubas, vai traģēdijā vainīgie tiks noskaidroti un saņems pelnīto sodu, vai vainojama būs kāda nagla, labākajā gadījumā — “pārmijnieks”.
Galvenais aizvadītās nedēļas notikums ir valsts budžeta pieņemšana. Saeimas deputāti strādāja dienu un nakti, par nakts stundām neprasot pat papildu samaksu, jo tāda neesot paredzēta. Neredzot un neiedziļinoties budžetā, to nevar atzīt par labu. Ja budžets būtu kvalitatīvs, vai būtu vajadzīgas deputātu kvotas? Medicīniskās kvotas jau beigušās, deputātiem tās sākušās. Šķiet, ar nodokļu maksātāju naudu koalīcijas deputāti demonstrē savu devību un labvēlību vēlētājiem, vienlaikus “gatavojot augsni” nākamajām Saeimas vēlēšanām. Vai, runājot tautas valodā, tā nav vēlētāju uzpirkšana? Runāt par ētiskumu ir grūti.
Dzirdot valsts vīru runas par nevienlīdzības mazināšanu, nezinu, smieties vai raudāt. Kādai jābūt lētticības pakāpei, lai tām noticētu? Pensiju un Saeimas deputātu algas indeksācija ļoti krasi atšķiras. Svarīgākais gan ir tas, vai indeksē pāris simtu (labākajā gadījumā) vai pāris tūkstošu eiro ar četrkārt lielāku indeksu. Minimālās algas pielikums nākamgad būs 10 eiro, bet Valsts prezidenta padomnieku algas pieaugs vidēji par 500 eiro. Šaubos, vai pils sētniekam un apkopējam būs tāds pielikums, tātad padomniekiem un kancelejas darbiniekiem algas pieaugs daudz vairāk. Jāpiekrīt senajiem grieķiem, kuri teica, ka pilīs domā citādāk nekā būdās. Gadsimtu gaitā nekas nav mainījies.
Lojalitāte. Šis vārds pēdējos mēnešos skandēts itin bieži. Ko tas nozīmē? Kāds ir šī jēdziena formulējums? Galvenokārt tiek runāts par skolotāju lojalitāti. Šo franču vārdu var saprast kā uzticību, padevību. Vai tikai skolotāji var būt nelojāli? Šķiet, mums vajadzīgi ne tikai ārējie, bet arī iekšējie ienaidnieki, ar kuriem cīnīties. Pieņemot tādu likumu ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas, nozīmē pavērt ceļu “stukaču” kustībai un nodrošināt darbu tiesām un advokātiem. Tas neizskatās pēc demokrātijas un sabiedrības saliedēšanas, drīzāk pēc tās šķelšanas. Kādreiz Staļins izvirzīja tēzi, ka sociālisma attīstības gaitā šķiru cīņa pastiprināsies, bet, ja ienaidnieka nav, viņu vajag izdomāt. Pie kā tas noveda padomju impērijā pagājušajā gadsimtā trīsdesmitajos gados, ir labi zināms. Negribētos vilkt paralēles ar lojalitātes likumu, bet jāšaubās, vai tāds bija vajadzīgs. Ar ko to mērīs?
Neesmu speciālists amerikāņu psiholoģijā, ASV prezidenta vēlēšanu laikā brīžiem šķita, ka Latvija ir viena no šīs lielvalsts štatiem. Vaimanāšana par Donalda Trampa ievēlēšanu pierimusi, daži Eiropas līderi sāk runāt līdzīgā balsī, jo vareno priekšā noder arī liekulība. Bailēm par Trampa un Putina draudzību nav pamata, viņi katrs aizstāvēs savas intereses. Redzot, ka Tramps savā komandā iekļauj savus kritizētājus, jādomā, ka viņš vadīsies pēc principa — paļauties var uz tiem, kuri izrāda pretestību, nevis visam piekrītoši māj ar galvu. Atceroties, ar kādu 50+1 “demokrātiju” tiek ievēlēti Latvijas Valsts prezidenti, redzēti teātra žanri no komēdijas līdz traģēdijai. Kur tādās reizēs pazūd cilvēku dvēseļu pazinēji?
Ar sajūsmu uztvēru ziņu, ka Olga Dreģe “Spēlmaņu naktī” apbalvota par mūža ieguldījumu. Jau no agras jaunības esmu sekojis līdzi viņas lomām kinofilmās un apbrīnojis viņas enerģiju un talantu. Nevaru iedomāties, kas varētu konkurēt ar viņu krodzinieka meitas lomā “Purva bridējā”, vēsturnieci Dagniju “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”, viltīgo biznesa lēdiju “UgunsGrēkā”. Lai viņai ilgs un radošs mūžs!
Sākusies advente — gaidīšanas laiks. Cilvēkam ir raksturīgi kaut ko gaidīt, cerēt uz labākiem laikiem, īpaši tagad, kad dabā iestājas sastingums, kad dienas kļūst arvien īsākas, vairāk alkstam saules gaismas un siltuma. Ziemassvētkos būs pagrieziens uz pavasara pusi. Gaidot šos svētkus, cilvēki kļūst atvērtāki, sirsnīgāki, tāpat kā bērni sāk ticēt skaistām pasakām un leģendām. Sākas labdarības laiks, kad spilgti izpaužas cilvēku īstums un neīstums. Redzot televīzijā skatus, kad jau pirms “labdaru” ierašanās veco ļaužu pansionātā ir izvietotas televīzijas kameras un spilgtā gaismā večukiem grūti noturēt karoti, gribas skaļi kliegt — kāpēc tu reklamē sevi, kāpēc neievēro mūžseno padomu, ka dodot kreisā roka nezina, ko dara labā!
Aizejošajā nedēļā iesoļoju 75. mūža gadā. Tas ir daudz vai maz? Kā dzied Vahtangs Kikabidze — mani gadi, mana bagātība. Kāpēc tie skrien arvien ātrāk? Esmu kritiskais optimists, ko arī jums visiem, gaidot Ziemassvētkus, novēlu.
