Tukuma ledushallē pulcējās reģionālo mediju pārstāvji teju no visas Latvijas, arī no “Staburaga”, lai spriestu par kopīgu (vai — gluži otrādi — atšķirīgu) nostāju Saeimas vēlēšanu gaidīšanas laikā, kad politiķi ir aktīvi kā saule magnētisko vētru laikā un balti kā jēriņi pasaku grāmatās. Toties tauta ir apjukusi speciāli pušķotas vai īpaši notraipītas informācijas gūzmā, šķendējas par katru politiski iekrāsotu kadru televīzijā, minūti radio un kvadrātcentimetru drukātos medijos, tomēr — skatās, lasa, klausās.
Priekšvēlēšanu laikā mediji nereti tiek kritizēti par “dubļu liešanu” un vienlaikus par “spalvu spodrināšanu”, par bezgalīgajiem politikai veltītajiem atvērumiem un vienlaikus par kādas īpaši svarīgas informācijas nepublicēšanu, par atteikumiem izplūst mīlīgi ietonētu pseidonotikumu atspoguļošanā un vienlaikus par aizraušanos ar slēpto reklāmu. Un kārtējo reizi medijiem tiek atgādināts, cik atbildīgs ir viņu uzdevums, cik smaga masu apziņas ietekmēšanas nasta un cik varena loma kāda gremdēšanā vai celšanā. Un šādā sarežģītā laikā gluži kā pliķis sejā atskan SPC “Providus” pētnieces Ivetas Kažokas apgalvojums, ka medijiem uzticēties nevar. Vai tiešām?
“Neatkarīgo Tukuma Ziņu” redaktore Ivonna Plaude norādīja, ka tieši tas bijis stimuls organizēt semināru. Lai noskaidrotu, kādēļ šāds apgalvojums vispār radies un saprastu, kā rīkoties, lai uzticību atgūtu, noturētu un nezaudētu. Lai saprastu, kā rīkoties pareizāk, atbildīgāk, ietekmīgāk, kā izpildīt auditorijas vēlmes un vienlaikus neiet tās pavadā, kā neļauties polittehnologu manipulācijām un nezaudēt neitralitāti, objektivitāti un satura sabalansētību.
Nu gluži kā baznīca
I. Kažoka norādīja: “Atvainojos tiem, kurus mans izteiciens aizskāra, bet es speciāli dramatizēju situāciju. Biju domājusi par medijiem, kuriem uzticēties nebūtu vērts. Jo mediji joprojām ir viena no tām retajām institūcijām līdzās baznīcai, kam Latvijas iedzīvotāji uzticas. Netic Saeimai, valdībai, lielām organizācijām, bet tic medijiem.”
Sabiedrības un politikas pētnieci satraucis fakts, ka medijus uzskata par pērkamiem, jo atklātībā nonāk informācija par apmaksātiem sižetiem, kas parādīti bez norādes par reklāmu, un reklāmas industrijas pārstāvji nosaukuši tikai vienu nacionālā mēroga raidorganizāciju (TV3 — aut.), kur šāda prakse nav iespējama… Bīstamāku situāciju padara arī neskaidrības par mediju patiesajiem īpašniekiem.
“Providus” pārstāve apliecināja, ka arī šogad organizācija veiks slēpto politisko reklāmu monitoringu. “Mēs nevaram pierādīt, kurš materiāls nopirkts, bet varam redzēt tos, kas acīm redzami neatbilst labas žurnālistikas principiem. Piemēram, kandidāts parādās (publikācijā vai sižetā) tikai tādēļ, ka viņa suns ir saslimis.” Apšaubāmie sižeti un dažādie fakti būšot īpašā mājaslapas sadaļā. Tikšot aicināta talkā arī Nacionālā radio un televīzijas padome, kas gan esot visnotaļ kūtra savā rīcībā un lēni uzņem apgriezienus, taču šīs institūcijas pienākums ir uzraudzīt raidorganizācijas. Galu galā padome saņēmusi 40 000 latu no valsts budžeta tieši šāda monitoringa veikšanai. Protams, publikācijas medijos pētīs arī KNAB, taču šī biroja uzdevums ir vākt pierādījumus un sodīt, un tam nepietiek ar aizdomu paušanu.
Vaicāta par mediju uzdevumu priekšvēlēšanu laikā, pētniece uzsver, ka, viņasprāt, pirms vēlēšanām mediju uzdevums ir atgādināt, kas noticis iepriekšējos četros gados. Un svarīgi neļauties politiķu diktātam, bet pašiem izvirzīt sabiedrībai svarīgas tēmas un par tām runāt. “Diemžēl tajā mediju telpā, kas izveidojusies šobrīd, man nav pārliecības, cik daudzi mediji spēs šo funkciju veikt. Ceru, ka reģionālajiem medijiem to darīt būs vienkāršāk. Varbūt jūs ne tik ļoti nospiež politiķu, nezināmu cilvēku mēģinājumi ietekmēt jūsu saturu.”
Ķermenis, kas pārnēsā diktofonu
Rīgas Stradiņa universitātes Komunikāciju fakultātes bakalaura studiju programmas “Žurnālistika” vadītāja Anda Rožukalne aizrādīja, ka medijiem šajā laikā jābūt drosmīgiem un noteikti nav jābaidās spert soli, ko uzskata par pareizu sabiedrības informēšanā. “Bet noteikti jāsažmiedz sevi dūrītē — reģionālā prese reāli ir vienīgā ietekmīgā prese, kas attiecībās ar auditoriju palikusi. Tāpēc, iespējams, jums ir viena no svarīgākajām lomām politikas un mediju kompleksā, mijiedarbībā šajā priekšvēlēšanu kampaņā.”
Viņa atzina, ka šobrīd mediji ir novājināti, nomocīti recesijā, žurnālisti pārstrādājušies, bet tomēr cenšas saglabāt un apzināties krietnas žurnālistikas kritērijus: “Nereti liela daļa mediju pozicionējas nevis pēc vērtībām, bet pēc konkrētiem politiskiem spēkiem, kas samazina viedokļu daudzveidību, plurālismu, iespēju saņemt daudzveidīgu informāciju. Pārstrādājies žurnālists nereti uzķeras uz pseidonotikuma āķa, steidz aprakstīt tukšu burbuli, bet neiedziļinās problēmās, par kurām politiķi nevēlas runāt. Tiek izmantota tā saucamā tūlītējā žurnālistika (Sergeja Kruka termins), kas pasīvi reaģē uz pasviestajām ziņām, bet neko tālāk neredz. Nespēj izprast notikumu. Un tādēļ skatītājs ikvienā TV kanālā redz vienus un tos pašus personāžus, radio atkal klausās tos pašus, avīzē vēlreiz lasa to pašu. Tā vien šķiet, ka Latvijā ir pieci līdz desmit notikumu un tikpat maz cilvēku, kas spēj vērtēt, atbildēt, paziņot… Skumji, ka žurnālists neiedziļinās publiski iegūstamos dokumentos, neuzdod neērtus jautājumus, skaidri nepaziņo acīm redzamo. Un tad nu iznāk, ka žurnālists ir ķermenis, kas pārnēsā diktofonu… Vai vienkārši caureja citu pasviestai informācijai.” Kā piemēru pētniece nosauca gadījumu ar B. Flika nopirkto “airBaltic” preču zīmi, kur, sniedzot informāciju, neviens no žurnālistiem pat nebija meklējis būtiskākos avotus, lai atklātu, ka notikusi klaja nelikumība, kas iesaistītajām amatpersonām var draudēt ar ilgiem gadiem cietumā vai labākajā gadījumā — ar atbrīvošanu no amata.
Bet reģionālo mediju lielā loma pirms Saeimas vēlēšanām, kā uzskata A. Rožukalne, īpaši pievērsties tiem vietējiem kandidātiem, kas plašākā mērogā nav pazīstami un kam nacionālie mediji nepievērsīs uzmanību, “riktīgi izpurināt viņus un rakstīt arī to, kam viņš iesitis ar lāpstiņu smilškastē”.
Izklaides vai analīzi?
Tāpat A. Rožukalne norādīja uz citu problēmu — samazinājušās gaidas pēc nopietna satura medijos, dominē izklaide, novēršanās no realitātes, stresa noņemšana. Tas jāņem vērā, bet vienlīdz spēcīga ir arī vēlēšanās saņemt informāciju. Un A. Rožukalne secina: “Kur teikts, ka priekšvēlēšanu laiku nevar taisīt izklaidējošu? Piemēram, var pasniegt politisko procesu kā joku, kā pārsteigumu, kā izklaidi, kurā var iesaistīties arī pats vēlētājs.
Protams, jāņem vērā, cik aktīvs grib būt lasītājs, skatītājs un klausītājs, uz kāda viļņa ir vēlētājs — grib iesaistīties vai pasīvi vērot no malas, grib dzirdēt, redzēt un saprast vai iebāzt galvu smiltīs un paziņot, ka “man tā politika riebjas”. Ko darīt medijam? Izpatikt vieniem un izklaidēt, izpatikt otriem un sniegt analīzi, skaitļus, diagrammas, labo un slikto darbu uzskaitījumu? Norādīt, ka arī politiķi daudz laika iegulda mediju kritizēšanā, nomelnošanā, tādējādi mazinot uzticību godīgam žurnālistam?”
A. Rožukalne secināja, ka būtu svarīgi analizēt partiju programmas un retoriku, ne tikai saturu, bet arī to, kā runā. Kādēļ politiķi tik bieži lieto vārdu “mēs”? (Tātad — nav gatavi uzņemties atbildību.) Ko liecina abstraktās frāzes un izplūdušie solījumi? Kāpēc priekšplānā izvirza vienu notikumu, problēmu, nevis citu? Ja programmā, žurnālistuprāt, ir tikai tukši salmi un ūdens, tad tas arī kaut trīs dienas pēc kārtas jāatgādina, nevis jāpārdrukā abstrakti solījumi un spožas frāzes. Un galvenais: “Novēlu jums pašu aktivitāti, pašu rīcības programmas un kritēriju izstrādi. Un par to stāstīt savai auditorijai, lai tā saprot, kādēļ tas mums ir svarīgi.”
Kas ir labs kandidāts?
Nevalstiskās organizācijas “Delna” pārstāve Līga Stafecka stāstīja par iespējām, ko viņi sagādājuši vēlētājam. Piemēram, par jauno resursu www.kandidatiuzdelnas.lv. Par sadaļu, kurā publicēti pēdējo četru gadu notikumi “nevis sociālajā politikā vai nacionālajos jautājumos, bet par tēmu, kas ir mūsu lauciņš, — korupcija, laba pārvaldība”.
Viņa norādīja uz vairākām it kā vienkāršām, bet tajā pašā laikā ļoti sarežģītām problēmām. Piemēram, jautājums: “Kas ir labs deputāta kandidāts?”. Pamēģiniet paši uz to atbildēt! Un kādam viņam jābūt?” Izrādās, uz šādu jautājumu var saņemt it kā saprotamas atbildes, piemēram, ka deputātam jābūt godīgam, gudram, spējīgam aizstāvēt tautas un savu viedokli. Godīgums deputāta īpašību saraksta galvgalī ir visās aptaujās, bet, kad citā pētījumā, kas veikts vēl maijā, vēlētājiem jautāts, kurš politiķis, viņuprāt, pašu nosauktajiem labo īpašību kritērijiem visvairāk atbilst, tad saraksta otrais labākais (pēc N. Ušakova) bijis A. Lembergs, vien trešajā vietā atstājot premjeru V. Dombrovski.
Un vēl pētniece uzdod retorisku jautājumu: “Vai vēlētājs atceras, par ko balsojis iepriekšējās vēlēšanās?” Un esot daudzi, kas to neatceras! “Mēs gribam kaut ko mainīt, bet grūti to izdarīt, ja neatceramies, kā paši konkrētās situācijās esam rīkojušies. Šis ir īstais brīdis pievērsties ne tikai programmām, bet arī vēlētājam, atmodināt sajūtu, ka ne visi ir blēži. Nevaram prasīt no politiķiem lielu atbildību, ja paši neatceramies, ko esam ievēlējuši,” sacīja L. Stafecka.
Kāpēc šīs vēlēšanas ir svarīgas
Žurnāla “Ir” redaktore Nellija Loč-mele —Tjarve semināra dalībniekiem atgādināja, kāda, viņasprāt, ir reģionālo mediju loma, to uzdevumi šajā vēlēšanu kampaņā un kā tos īstenot praktiski. Viņasprāt, ir mediji, kuriem nevar uzticēties, un tur nav ko diskutēt, un ir mediji, kuriem var uzticēties. Nevar visus mest pār vienu kārti. Galvenais — strādāt, lai šo uzticēšanos nezaudētu.
N. Ločmele — Tjarve uzskata: “Šīs vēlēšanas ir būtiska izvēle, kas notiks Latvijā. Politiskie notikumi skaidri signalizē, ka Krievija ir mainījusi savu taktiku attiecībā uz Baltijas valstīm un ļoti cenšas tikt pie valdībām un politiskiem spēkiem, ko var kontrolēt…”. N. Ločmele — Tjarve, domājot par priekšvēlēšanu laiku, aicināja reģionālos medijus strādāt pēc tā sauktā viena medija politikas principa, rakstīt ar domu, ka ir vienīgais informācijas avots sava reģiona vēlētājiem, jo daudzviet tā arī ir.
Visu vēlētāju atbildība
Būtiskākais secinājums: tā ir milzu atbildība — redakcijā izlemt, ko lasītājs grib lasīt un kas viņam vajadzīgs apdomātai izvēlei, un to tad arī publicēt. Vai cilvēks laikraksta slejās grib redzēt tikai “vietējos”, “savējos” kandidātus? Vai grib vēl un vēlreiz lasīt “lielo vāvuļotāju” sacerējumus? Vai intervijas par kandidāta bērniem un suņiem? Vai varbūt nopietnus analītiskus rakstus par ekonomikas peripetijām un ārpolitikas sarežģījumiem? Pētīt diagrammas vai lauzties cauri emocionāli piesātinātiem apcerējumiem? Cik nopietni vērā ņemams ir apgalvojums, ka “man tā politika riebjas”, ja politisko diskusiju reitingi tomēr ir paši augstākie?
(Saīsināti no laikraksta “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”)
