Ziemassvētku vakars gaidītā prieka un svētības vietā daudziem izraisa skumjas, smagas atmiņas un vēlēšanos, kaut svētki ātrāk beigtos.
Ziemassvētku vakars gaidītā prieka un svētības vietā daudziem izraisa skumjas, smagas atmiņas un vēlēšanos, kaut svētki ātrāk beigtos. Viss prieks, kas sirdi pildīja, svētkus gaidot, pēkšņi izgaisis. Palicis tukšums. Diemžēl tieši Ziemassvētkos cilvēki visā pasaulē izdara visvairāk pašnāvību. Gada skaistākajos, it kā mīlestības pilnajos svētkos. Kāpēc? Cilvēkiem trūkst mīlestības.
Lasām avīzēs un redzam televīzijā, ka visu decembri to vien darām, kā apdāvinām viens otru. Visvairāk — dzīves pabērnus. Ministri, deputāti, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās un labdarības organizācijas apciemo, vāc, ziedo un dāvina. Tas, protams, ir ļoti labi. Bet ar dāvanām vien nevar sasildīt cilvēka sirdi.
Ko sirmgalvim nozīmē saņemt Ziemassvētku saldumu paciņu no ministra rokām, ja tas ir šīs amatpersonas pienākums, dienas kārtībā paredzēts? Bet cieta, pat piedegusi, piparkūka no mazbērna roķeles vecīšiem liktu aiz laimes raudāt. Jo tur ir mīlestība.
Par to, ko vecie cilvēki domā par gada gaišākajiem svētkiem un cik ļoti tie viņiem sāp, šomēnes pārliecinājos divas reizes. Pirmo reizi — Skrīveru sociālās aprūpes centrā. Vecļaudis noskatījās viņiem veltītu svētku koncertu un pēc tam saņēma dāvanas. Kādas sirmas māmiņas acīs, saņemot saldumu paciņu, sariesās asaras. Ne jau aiz prieka, ka viņu atceras kāda iestāde. Visvairāk viņa vēlas būt mājās. Ne tikai Ziemassvētkos. Pie meitas, mazbērniem un mazmazdēliņa. Vai viņi to zina?
Otrā reize, kad ieraudzīju sāpes cilvēka skatienā, bija Neretas pansionātā. “Mums ir viss, kas vajadzīgs vecam cilvēkam — labas māsiņas un saprotoši sociālie darbinieki. Mums ir grezns adventes vainags, kurā iededzam svecītes, gaidot Ziemassvētkus. Ziniet, mana meita ceļ māju. Pavasarī vajadzētu būt gatavai. Kaut man tajā atrastos vieta,” ar cerību balsī sacīja sirmgalve. Ne svētkus, mīlestību viņi grib. To patiesībā vēlamies mēs visi.
