Maiga Getca dzimusi un augusi Rīgā, bet padomju varas represiju dēļ vecāki viņu, vēloties pasargāt, aizveda pie lauku radiem uz Koknesi. Īsu brīdi pusaudzes gados viņa atgriezās Rīgā, līdz ģimenes apstākļi lika atteikties no lielpilsētas dzīves. Koknesē klusi un pieticīgi novembrī viņa svinēs jau septiņdesmit piekto dzimšanas dienu.
Rīgā vērpa un šķeterēja
Maiga ir Rīgas bērns. Ģimenes galva — tēvs — strādāja “Rīgas miesniekā”, mamma — makaronu fabrikā. Visi kopā dzīvoja īrētā trīsistabu dzīvoklī. Viņa pārstāv arī kara laika paaudzi, un, lai arī toreiz bija vien pāris gadu veca, lidmašīnu motoru troksnis joprojām liek nedaudz satrūkties. Atceras 1949. gada deportācijas. Pirms tām vecāki bēga no Rīgas uz laukiem, Maigu atveda uz Koknesi pie tēva māsas. Tāpēc liela daļa viņas bērnības pagāja “Ausmās”, Blaumaņa ielā un šejienes pamatskolā.
Pie bērnības laika pieder arī toreiz nesabojātā Daugava, kad gar tās krastu varēja aiziet pie radiem līdz “Zīļu” mājām, kas nu zem ūdens, vai pavasaros skriet skatīties, kā ledus iet. Tad lielais baltais krogs, ko tagad var redzēt tikai senajās fotogrāfijās, bijis līdz jumtam ūdenī.
Viņa atceras arī 1949. gada marta rītu Koknesē pēc padomju varas zvērībām — izmētātas grāmatas, rotaļlietas, kūtī mauj neslauktas govis, bez brokastīm palikuši, aizgūtnēm rej suņi. Vēlāk uz Koknesi pārcēlās visa ģimene. Tad pierunāšana stāties kolhozā, un mamma padevās spiedienam. Par kolhoznieci automātiski kļuva arī Maiga. Tomēr ar šādu likteni viņa negribēja samierināties, tāpēc, kā pati saka, aizbēga uz Rīgu.
Rīgā mācījās vakarskolā un iztiku piecus gadus pelnīja “Zasulauka manufaktūrā” vērpjot un šķeterējot. Bet saslima mamma, un, lai palīdzētu viņai, Maiga atvadījās no galvaspilsētas dzīves. Kokneses 22. Ceļu pārvaldes iecirknis kļuva par viņas darbavietu nākamajiem 30 gadiem. Ģimenes dzīvē gan nepaveicās, ar vīru kopā pavadīja vien trīs gadus. Tāpēc dēlu Aināru audzināja divatā ar mammu. Vēlāk viens otrs puisis iekritis acīs un sirdī, bet drīz vien atkal izkritis. Nebijis ticības, ka izdosies, tāpēc labāk vienai.
Tumšie vakari kapos
Ilgu laiku Maiga bija grāmatvede, bet neatkarības gadi atnāca ar štatu samazināšanu. “Tad Getciene bija viss — saimniecības daļas vadītāja, kadru daļas darbiniece, dispečere,” par sevi stāsta jubilāre. Deviņdesmitie gadi bija privatizācijas un “prihvatizācijas” laiks. Maiga teic: ķēra visi, kas bija gudri. Dumjie palika tukšā. Iebilstu viņai, labojot “dumjš” uz “godīgs”, bet viņa tomēr grib likt vienādības zīmi.
Pensijas laiku kā atpūtu viņa nevar iedomāties. Vien pāris mēnešu apskatījusies, kā tas ir — nestrādāt. Tik ļoti bija pierasts pie darba, pienākumiem. No 1999. gada Maiga ir savas daudzdzīvokļu mājas vecākā. Darba daudz. Šad tad palīdz sētniekam, bet pārējā laikā gādā, lai māju remontētu, lai kāpņu telpas tīras, lai rēķini būtu nomaksāti. Viņas uzmundrināti, iedzīvotāji palīdzējuši sakopt mājas apkārtni, ābeļdārzu. Viņas darbu sarakstā ir arī Kokneses kapu pārzines laiks — līdz brīdim, kad 2009. gadā valdība izdomāja, ka pensionāri jau tā ir bagāti un par strādāšanu viņiem pienākas mazāk naudas. Tad kapu kopšanai, lapu grābšanai metusi mieru. Bet atmiņas par šiem gadiem interesantas. Tagad to atceras ar smaidu: kā tumšajos rudens vakaros aizkavējusies ar kapsētas kopšanu un brīžiem licies, ka dzird, kā klauvē pie zārka vāka. Sākumā biedējušas, bet vēlāk traucējušas daudzās čūskas, kas kapu apkārtnē ir lielā skaitā.
Tagad vasaras rītu rituāls: brokastis mājiniekiem — dēlam, kaķim un papagailim, tad ar velosipēdu prom uz dārzu 1905. gada ielas galā. Tur reiz koknesiešiem piešķīra apbūves gabalus. Maiga gribēja savu privātmāju, bet cerības nepiepildījās. Toties Kokneses ceļu daļa, kurā viņa nostrādājusi mūža lielāko daļu, piešķīra dzīvokli. Māju pati palīdzējusi celt. Tas tiem laikiem, septiņdesmitajiem gadiem, ierasti. Vasarā atpūtā no dārza darbiem viņa lasa grāmatas. Siltajos mēnešos pie sevis uzņem radus no Liepājas. Ziemas mēneši daudz klusāki. Tāda būs arī dzimšanas diena. Rasols un kāds gardums, kopīga pasēdēšana ar dēlu un kaimiņieni, kas ir tuvākā draudzene. ◆
